Publiski par ilgtspējīgas jeb zaļās enerģijas risinājumiem visbiežāk tiek runāts vēja, saules, ūdens un zemes (ģeotermālās) enerģijas kontekstā. Nupat uz enerģētikas skatuves aizvien biežāk redzam ūdeņradi. Taču fiziķi atgādina – veiksmīgai pārejai uz zaļo enerģiju nepieciešams izmantot papildspēkus arī no kodolfizikas un ir svarīgi domāt arī par fundamentāli jauniem enerģijas avotiem.
Kas notiktu, ja cilvēcei izdotos iegūt kodolsintēzes enerģiju, un cik tālu patlaban no tā esam? - TV Net portālam skaidro Andris Potrebko, Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta doktorants.
Nav noslēpums, ka pēc tādām kodolkatastrofām kā Čornobiļa vai Fukušima par atomenerģiju daļā sabiedrības izveidojies ne visai pozitīvs priekšstats. Ir pat valstis kā Vācija, kas paziņojušas par mērķi atteikties no ierastās kodolenerģijas pavisam un gandrīz to īstenojušas. Tomēr zinātne jau izstrādājusi risinājumus, kas bažas par atomenerģijas bīstamību var krietni mazināt.
Nākotnes enerģijas kontekstā jārunā par enerģijas veidu, kam pirms kāda laika prognozēja ļoti spožu nākotni. Jau pirms pārdesmit gadiem tika runāts par to, ka ar benzīnu un dīzeļdegvielu darbināmos iekšdedzes dzinējus ar laiku nomainīs ūdeņraža dzinēji. Pagaidām uz ūdeņradi pārslēgta vien daļa sabiedriskā transporta autobusu parku nedaudzās pilsētās. Par spīti Eiropas Savienības pūlēm, atbalsta programmām un cerībām, ka 2050. gadā 10-24 % enerģijas ES tiks iegūti ar ūdeņraža risinājumiem, intensīva pāreja uz šo enerģijas veidu nav manāma.
Ūdeņraža enerģijas tehnoloģiskie risinājumi ir vēl krietni pilnveidojami, un tur savu roku pieliek arī Latvijas zinātnieki. Šajā virzienā notiek darbs gan Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē, gan Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā, kur tiek izstrādāti risinājumi, kā optimizēt ūdeņraža enerģijas iegūšanu.
