Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle Dr. habil. phys. Inta Muzikante (ievēlēta 2008. gadā) dzimusi 1951. gada 8. janvārī Valmierā. Pamatskolas izglītību ieguvusi Siguldā, bet vidusskolu pabeigusi Rīgā. Mācoties skolā, Inta nolēma studēt dabaszinības. Pēc vidusskolas beigšanas 1969. gadā viņa iestājās Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes fizikas nodaļā un 1974. gadā ieguva universitātes diplomu.
Paralēli studijām universitātē Inta Muzikante sāka strādāt Latvijas Universitātes Pusvadītāju fizikas pētniecības laboratorijā. Pēc studiju beigšanas viņai piedāvāja darbu Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikālās enerģētikas institūta laboratorijā pie viena no starptautiski pazīstamākajiem latviešu fiziķiem prof. Edgara Siliņa. I. Muzikante uzsāka elektronisko un fotoelektrisko procesu izpēti organiskajos kristālos un plānajās kārtiņās. Šī bija jauna joma, ko gan starptautiski, gan Latvijā aizsāka profesori E. Siliņš, O. Neilands un J. Freimanis. Var teikt, ka I. Muzikante stāvēja pie šīs pētniecības virziena šūpuļa un palika tam uzticīga visu savu dzīvi. Viņas darbs bija ļoti veiksmīgs, un dažu gadu laikā viņa no zinātniskās asistentes kļuva par pētnieci un pēc tam par vadošo pētnieci.
Viņas pirmais zinātniskais temats bija pētījumi par lādiņu nesēju fotoģenerācijas un atdalīšanas mehānismu organiskos molekulārajos kristālos, un 1983. gadā tika iegūts zinātņu kandidāta grāds. I. Muzikantes pētnieciskā darbība bija veltīta elektroniskajiem un fotoelektriskajiem procesiem organiskajos kristālos un plānās kārtiņās, fotohromiem organiskajiem materiāliem, kā arī veikti pētījumi par organisko savienojumu (izolatoru, pusvadītāju, vadītāju) elektrofizikālajām īpašībām un to enerģijas struktūru. Šajos pētījumos tika izmantota tradicionālā, diferenciālā, termiski modulētā telpas lādiņa ierobežota strāvas metode un termiski stimulēta strāva lokālu lamatu stāvokļu izpētei, kuriem ir liela nozīme organisko gaismas diožu un organisko saules bateriju attīstībā.
I. Muzikantes darbā pirmo reizi eksperimentāli apstiprināta kvadrupola dabas lamatu stāvokļu esamība un asimetrija pentacēna plānajās kārtiņās. Pēdējā desmitgadē I. Muzikante bija paplašinājusi savu zinātniskās darbības jomu un fotohromie organiskie materiāli kļuva par nozīmīgu viņas pētījumu daļu, pielietojumam optiskajā datu glabāšanā un molekulārās komutācijas ierīcēs, kā arī azobenzēna un indandiona atvasinājumu pašorganizēto monoslāņu, LB multislāņu un polimēru kārtiņu atgriezeniskajā trans/cis fotoizomerizācijā.
Pagrieziena punkts I. Muzikantes dzīvē bija neatkarīgās Latvijas Republikas atjaunošana 1991. gadā – tika atvērtas iepriekš cieši noslēgtās starptautiskās robežas, un viņa varēja brīvi apmeklēt un strādāt nozīmīgākajos starptautiskajos zinātnes centros. Šajā periodā viņa uzturējās un strādāja Potsdamas Universitātē un Makromolekulārās ķīmijas institūtā Vācijā, Londonas Sautbenkas un Mančestras Universitātēs Apvienotajā Karalistē, Parīzes rūpnieciskās fizikas un ķīmijas augstskolā, Pjēra un Marijas Kirī Universitātē un Anžēras Universitātē Francijā, kā arī Viļņas Universitātē Lietuvā.
Pēc prof. E. Siliņa aiziešanas mūžībā 1998. gadā laboratorijas vadītājas pienākumus pārņēma I. Muzikante. Neraugoties uz grūtajiem laikiem, ko Latvijas zinātnei nācās piedzīvot nepietiekamā finansējuma dēļ, viņai izdevās saglabāt laboratorijas pamatsastāvu un turpināt attīstīt tās zinātnisko potenciālu, vienlaikus turpinot arī aktīvu pētniecisko darbu. 1998. gadā I. Muzikante ieguva Dr. habil. grādu par darbu “Elektroniskie procesi un stāvokļi organiskajos molekulārajos kristālos un Lengmīra-Blodžeta multistruktūrās”. 1999. gadā par viņas pētījumiem tika piešķirta nesen iedibinātā un prestižā Latvijas Zinātņu Akadēmijas Edgara Siliņa balvu fizikā.
I. Muzikantes pētnieciskais un organizatoriskais darbs ieguva vēl lielāku impulsu pēc tam, kad 2003. gadā viņas laboratorija pārcēlās uz LU Cietvielu fizikas institūtu. Šajā un turpmākajā periodā sāka iezīmēties vēl viens no viņas daudzajiem talantiem: īpašā prasme atrast spējīgus jauniešus no labākajām Latvijas vidusskolām un motivēt viņus pētniecības darbam. Vairāki no šiem studentiem ir kļuvuši par pētniekiem institūta Organisko materiālu laboratorijā un viens no pirmajiem, Dr.phys. Aivars Vembris šobrīd ir šīs laboratorijas vadītājs. Jaunajās mājās viņa ātri ieguva kolēģu cieņu un simpātijas. Laboratorijas vadītājas un vadošās pētnieces pienākumus drīz vien papildināja arī institūta direktora vietnieces zinātniskajā darbā uzdevumi.
I. Muzikante ir vairāk nekā 240 zinātnisko rakstu autore, lasīja lekciju kursus fizikas studentiem Latvijas Universitātē, bija viesredaktore starptautiskos žurnālos, eksperte Eiropas Komisijā un Latvijas pārstāve vairākās Eiropas zinātniskajās programmās un projektos. Līdz ar Intas Muzikantes aiziešanu mūžībā 2012. gada 15. februārī Latvijas un starptautiskā zinātnes sabiedrība zaudēja spožu zinātnieci un talantīgu zinātnes organizatori. Taču vēl svarīgāk par viņas izcilajiem profesionālajiem sasniegumiem ir tas, ka visi, kas viņu pazina, zaudēja izpalīdzīgu un sirsnīgu draugu.
