Kopš esmu LU CFI Mikroskopijas laboratorijas vadītājs, daudz laika un darba ir ieguldīts tieši laboratorijas izveidē. Mēs lielākoties strādājam ar jaunāko mikroskopu metožu izstrādi un palaišanu. Pirms tam biju LU CFI Optisko materiālu laboratorijas vadītājs, bet jau paralēli - no aptuveni 2012. gada - strādāju ar mikroskopiem. Laikā, kad Mikroskopijas laboratorija tika izveidota, mērķtiecīgi nofokusējos šajā virzienā.

Institūtā nonācu 2. kursā. Bijām vairāki jaunieši – viņu vidū arī Anatolijs Šarakovskis un Andris Guļāns. Tajā gadā bija samērā liels dabas zinību studentu skaits, kas gan pēc tam kritās. 2000. gadu sākums kopumā bija laiks, kad tieši datorzinātnēs bija ievērojams progress. Ja mēs bijām tie, kuriem bērnībā datori nebija ierasta lieta, un skolās mācījāmies programmēšanu tādā līmenī, kā to vairs nedara, tad jau nākamā paaudze pilnībā uzauga ar datoriem.

Mani vienmēr ir saistījusi mākslas pasaule. Starp citu, mākslas studijas bija viens no virzieniem, kuru apsvēru mācīties pēc skolas. Einšteins ir teicis: “Iztēle ir daudz svarīgāka par zināšanām. Zināšanas ir ierobežotas, turpretī iztēle aptver visu pasauli”. Tā kā varam vilkt paralēles starp zinātnes un mākslas pasauli, jo strādājot zinātnē, ir nepieciešama iztēle. Var iemācīties faktus, bet tas Tevi nepadarīs par spēcīgu zinātnieku. Tas ir ļoti svarīgi, jo ar uzcītību vien ir par maz. Neko jaunu neizdomāsim, ja nebūs iztēle un radoša pieeja. Es agrāk spēlēju šahu. Ir bijuši tādi treniņi, kad piecelies kājās, apskati spēli no dažādiem leņķiem. Nesēdi vienā rāmī, bet centies izkāpt ārā no standarta domāšanas, un ar citu pieeju censties atrisināt attiecīgo problēmu.

Skolas laikā dabas zinības man padevās. Man jau bērnībā patika eksperimentēt - būvēju, metināju, taisīt konstrukcijas bez citu palīdzības. Man joprojām patīk praktiski darboties, piemēram, galdniecībā. Tas man ir svarīgi kā praktiskam cilvēkam - iespēja redzēt rezultātu. To var attiecināt arī uz pētniecisko darbu. Izjūti gandarījumu, izprotot, kā kaut kas strādā, jo ieskaties dziļāk un atrodi risinājumu vai atbildi. Zinātniskajā darbā nav rutīnas. Tēmas, problēmas nepārtraukti mainās. Daži no maniem kursabiedriem aizgāja uz programmēšanu, bet tas, manuprāt, ir monotonāks darbs, bet katram, protams, savs profils un aizrautība. Lai strādātu zinātnē, ir jābūt interesei par lietām, azartam izpētīt procesus, saprotot, kas tad ir pamatā, kāpēc kaut kas notiek tā, kā notiek. Domājam analoģijās, kā varētu kaut ko citu uzbūvēt vai uzlabot. Tāda veida domāšana un interese ir manāma jau bērnībā. To var attiecināt gan uz eksperimentālajiem fiziķiem, gan teorētiķiem, kurus raksturo interese atrisināt, piemēram, matemātiskas problēmas. Jebkurā zinātnes problēmā jāmeklē likumsakarības, korelācijas. Tās jau nav tikai fizikā vai ķīmijā. Tās atrodamas jebkurā sadzīves procesā un virzienā.

Eksperimentālajā zinātnē katrs zinātnieks ar savām metodēm iedarbojas uz kādu lietu vai procesu, un skatās, kādi ir rezultāti no šīm darbībām. Tas ir eksperimenta pamatā. Mēs skatāmies, analizējam tūkstošiem signālu. Notiek mijiedarbība un rezultātu analīze - tāpat kā citos procesos - gan sabiedrībā, gan citviet. Pamatprincipi ir nemainīgi. Vienīgā atšķirība, ka mums nav bāzes zināšanas par daudziem procesiem. Jebkurš pētījums sākas ar hipotēzi, kas tiek izvirzīta no sākotnējā eksperimenta. Hipotēze var būt mainīgs lielums, kam jāspēj pielāgoties un to izprast. Bieži vien gadās tā, ka veic kādu eksperimentu un parādās blakus efekts, kas ir kas neparedzēts, un, iespējams, sākums jaunam virzienam. Piemēram, kā tas bija ar grafēnu, ko atklāja diezgan nesen, un tas nebija mērķtiecīgs pētījuma virziens.

Ja domājam par zinātniskajiem atklājumiem kopumā, tad mūsdienās pie katra procesa strādā ļoti daudz zinātnieku. Nav tā, ka viens cilvēks izdomā displeja ekrānu jaunam mobilam telefonam. Tas ir ļoti daudzu zinātnieku kopdarbs. Tā ir kā mozaīka – katrs pienes savu daļu. Jebkurā jomā atklājumi iet līdzi attiecīgajam laika posmam. Ja skatāmies lielos atklājumus, piemēram, gravitācijas viļņu atklāšanu, bija jāpaiet ilgam laikam. Zinātne uzbūvēja tehnoloģisko iespēju, lai šo atklājumu veiktu.

Kādreiz daudz interesējos par vēsturi, arī par mākslu, tagad gan mazāk sanāk tam veltīt laiku. Bija posms, kad fotogrāfiem pasniedzu gaismas kursu. Bieži vien fotogrāfi to darīja empīriski-pašmācības ceļā, tāpēc es no fizikas pieejas izskaidroju, kas un kāpēc notiek. Šodien ir plašas iespējas kļūt par fotogrāfu. Tie fotogrāfi, kam bija mākslinieciskais skatījums, bieži vien nebija tehniski cilvēki, un bija pagrūti uztaisīt fotogrāfiju tehniski. Agrāk nebija tāda tehnika, kas to visu automātiski izdara. Bija jāpārzina ekspozīcija, jāmēra, jādomā par gaismu. Tagad jau ir daudz plašākas iespējas, pateicoties tehnoloģiju progresam. Tas palīdz tiem fotogrāfiem, kuriem tehniskā puse nav tik stipra, bet vairāk izteikts ir mākslinieciskais skatījums, vīzija. Ar šo tehnoloģiju attīstību aug arī mākslinieciskās iespējas. Digitālajā laikmetā transformējas cilvēku uztvere. Iespējams, attīstīsies jauns pētniecības virziens mākslā par to, kā mainās uztvere digitālajā pasaulē. Katram laikam savas pārmaiņas un sasniegumi.

Es strādāju LU CFI Organisko materiālu laboratorijā un nodarbojos ar elektriskajiem un termoelektriskajiem mērījumiem. Savā doktora darba izstrādes laikā aizsāku jaunu tēmu mūsu laboratorijā - termoelektriskais efekts organiskajos materiālos, un attiecīgi šo gadu laikā esmu attīstījis mērījumus un metodikas šajā laboratorijā. Termoelektriskais efekts ir efekts, kas tiešā veidā siltumenerģiju pārvērš elektroenerģijā. Tas rada iespēju izveidot elektrisko ģeneratoru bez kustīgām detaļām, kas var nolietoties. Ja uz materiālu mēs spējam nodrošināt temperatūras gradientu, tad šī gradienta ietekmē veidojas elektriskais potenciāls, un plūst strāva. Savas doktora darba disertācijas ietvaros pētīju to, kā izveidot termoelektrisko ģeneratoru no organiskajiem materiāliem. Sapratām, ka ir salīdzinoši grūti konkurēt ar termoelektriskajiem ģeneratoriem, kuros izmanto neorganiskos materiālus - to efektivitāte ir lielāka nekā organiskajos materiālos. Tomēr organiskajiem materiāliem ir vairākas citas priekšrocības kā piemēram, organiskos materiālus var izveidot lokanus, un tas paver jaunas pielietojuma iespējas. Vēl secinājām, ka šiem materiāliem elektriskā vadītspēja nav tik liela, lai iegūtu lielu jaudu no šādiem ģeneratoriem. Tomēr jāskatās no fizikas viedokļa, kādi ir parametri, kas raksturo organiskos materiālus, piemēram, siltumvadītspēja, kas tiem ir ļoti zema, un tas ir labi, jo varam iegūt lielāku temperatūras gradientu. No otras puses ir elektriskā vadītspēja, kas raksturo to, cik labi šis materiāls vada strāvu, un cik lielu strāvu varētu iegūt no šī attiecīgā materiāla. Termoelektriskā jauda parāda, cik liels elektriskais potenciāls veidojas uz konkrētu temperatūras gradientu. Apkopojot labo lietu kopumu, secinājām, ka šos materiālus diezgan labi var izmantot, veidojot sensorus, kur nav obligāti jāiegūst liela jauda, bet pietiek nolasīt spriegumu, kas veidojas šajos materiālos. No tā arī radās ideja vienam komercializācijas projektam, kas jau ir noslēguma fāzē, kā ietvaros tika izstrādāts jauna veida lāzera jaudas mērītājs.

Ir liels gandarījums par šādu projektu īstenošanu, jo tas prasīja lielas pūles. Process zinātnē mēdz būt spirālveidīgs. Ir posmi, kad neizdodas, kā iecerēts, bet tam ir jāiziet cauri, lai varētu nonākt nākamajā līmenī un attīstīt kaut ko tālāk. Tā ir daļa no procesa. Bet tajā brīdī, kad tam tiek pāri un nonāk tajā posmā, kur viss izdodas, tad izjūti gandarījumu, kas ir tas dzinulis tālākajam zinātniskajam darbam.

Ikdienā laboratorijā strādājam gan cieši komandā, gan individuāli. Mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar kolēģiem - pārrunājām ieceres un esošos projektus, analizējam rezultātus. Bieži vien “kā” ir svarīgāk par “kas”. Tāpēc izprast, kā kaut kas strādā, kā to var uzlabot - ir jo īpaši svarīgi.

Ja atskatās uz pamatskolas laiku, tad es ar lielu nepacietību gaidīju, kad sāksies fizikas priekšmets, jo mani ļoti interesēja dabas zinātnes un viss ar to saistītais. Matemātika man bija viens no mīļākajiem priekšmetiem. Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā iestājos ķīmijas novirziena klasē, bet tā kā 10. klasē ieguvu pirmo vietu Valsts fizikas olimpiādē, pēc 10. klases pārgāju uz fizikas novirziena mācību programmu. Ļoti liela ietekme bija fizikas skolotājiem, kas prata ļoti interesanti un kvalitatīvi pasniegt fiziku. Vēlos izteikt lielu pateicību savam fizikas skolotājam Pēterim Bricim. Nākamais lielais pagrieziena punkts bija zinātniski pētnieciskais darbs vidusskolā. Šī projekta ietvaros man bija iespēja izstrādāt šo darbu LU CFI, un tā es nokļuvu Organisko materiālu laboratorijā. Ļoti iedvesmojoša darbam fizikā bija Inta Muzikante, Organisko materiālu laboratorijas vadītāja. Viņa gan radīja interesei, gan spēja ļoti labi paskaidrot tēmu, jo mācoties vidusskolā, daudz kas laboratorijā šķita kā kosmosa tehnoloģijas. Iestājoties fizmatos, 1. kursā jau sāku strādāt institūtā. Laboratorijas vadītāja novērtēja manu aizrautību un interesi, līdz ar to iesaistīja laboratorijas kopējā pētniecības darbu plūsmā. Pirmais darbs, pie kā sāku strādāt, bija pilnveidot esošās elektrisko mērījumu iekārtas, kas ļāva daudz produktīvāk veikt mērījumus. Pēc tam mani pakāpeniski iesaistīja pētījumos sadarbībā ar Lietuvas kolēģiem. Bakalaura darbu izstrādāju šajā laboratorijā. Bakalaura darba laikā es izmantoju pētīšanas metodes, kas bija attīstītas mūsu laboratorijā pirms tam. Maģistrantūras laikā es jau sāku ieviest jaunas mērījumu metodes. Doktorantūras laikā mūsu laboratorija strādāja ar apjomīgu Eiropas mēroga projektu (bijām partneri) par termoelektrisko efektu. Man piedāvāja piedalīties šajā projektā, līdz ar to savu disertāciju izstrādāju tieši par šo tēmu. Ilgi nedomājot, es piekritu, jo mani tas ļoti interesēja. Sākums nebija viegls, tāpēc, ka laboratorijā nebija plašas pieredzes tieši par šo konkrēto tēmu, tāpēc man prieks, ka bija iespēja to attīstīt.

Viena lieta, kas mani pārsteidza, kad uzsāku savas darba gaitas laboratorijā, ka procesi nenotiek tik ātri. Tikai ejot cauri visiem posmiem, secināju, ka ir daudz neparedzamā - kaut kas neizdodas, seko atkārtoti mēģinājumi. Tā arī tā kopaina par zinātniskajiem procesiem un darbu sāka veidoties. Ar pieredzi saproti, ka ar optimismu vien nepietiek.

Tas, kas mani saista visvairāk, ir dažādība - brīžiem ir jāmēģina izskaidrot, kas pilnīgi nebijis un jāsaprot, kas tieši notiek, jo nav instrukcijas, kur paskatīties. Brīžiem tas ir jaunatklājums. Viens ir izskaidrot - kas, bet otrs - kā. Ir gandarījums par to, ka ilgstoši esi nodarbojies ar kaut ko sarežģītu, kur uzreiz nesaredzi taustāmu rezultātu, bet tad pienāk tas brīdis, kad to ieraugi. Jāmin viens svarīgs aspekts, ka veicot pētījumus, bieži vien rodas idejas citam pētījumam vai atklājumam, kā, piemēram, tas ir gadījumā ar jauna tipa lāzera jaudas mērītāju, kas visticamāk nebūtu iespējams, ja nebūtu mēģinājuši virzīt procesu ar termoelektriskajiem ģeneratoriem. Tā kā jāskatās uz lietām no plašāka konteksta, tad arī saredzi to pievienoto vērtību un daudzās iespējas.

Novērtēju, ka mans darbs ir saistīts ar citu valstu zinātnisko konferenču apmeklēšanu. Tā ir iespēja satikt kolēģus no visas pasaules, apspriest un dalīties ar jaunākajiem rezultātiem un pārrunāt aktuālo. Liels bonuss mūsu darbam ir tas, ka ir iespēja pašam savu laiku un darbu plānot.

Esmu aktīvās atpūtas cienītājs un ceļotājs. Pārgājieni, velobraucieni, kalnos kāpšana, klinšu kāpšana, alpīnisms - tā ir mana atpūta! Pēdējos 2 gados gan mazāk sanāca, jo bija pandēmija. Man ir tāda tradīcija - pavasarī braukt uz kādu Vidusjūras salu kāpt klintīs. Ceru, ka šogad izdosies.

Esmu gandarīts, ka pagājušā gādā veiksmīgi pabeidzu savu pēcdoktorantūras darbu „Moderno cietvielu un nanomateriālu kvantu ķīmijas un molekulāras dinamikas pētījumi: izaicinošs ceļš uz realitāti”. Pirms kāda laika stažējos pēcdoktorantūrā Šveicē, un pēc tam atgriezos Latvijā. Manuprāt, stažēšanās ārzemēs un starptautiskā sadarbība ir obligātas, lai paplašinātu zinātnieka redzes loku.  

Pašlaik esmu iesaistījies vairākos projektos. Viens ir saistīts ar plāno kārtiņu modelēšanu, jo, lai nopublicētu rakstu labā žurnālā, eksperimentiem vienmēr ir nepieciešams teorētiskais atbalsts, kas ir mans ieguldījums. No šī gada janvāra vadu arī savu Latvijas Zinātnes Padomes grantu par TiO2 nanodaļiņu datormodelēšanu, sintēzi un īpašību izpēti dezinfekcijas līdzekļiem. Šim projektam, kā jūs redzat, ir ļoti praktisks mērķis. Ir vēl viens temats, kas man pašlaik šķiet jo īpaši saistošs -  un tā ir elektrokatalīsko procesu modelēšana, kas paredz, ka, izmantojot dažus materiālus, mēs varam, piemēram, no ūdens saražot ūdeņraža peroksīdu vai ūdeņradi. Ūdeņraža peroksīda iegūšana ir svarīga, lai, piemēram, attīrītu ūdeni. Pasaulē nepieciešams šo vielu ražot lielos apjomos, un  ir aktuāls jautājums, kādu materiālu izmantot kā katalizatoru. Projektu izstrāde un īstenošana ir zinātnieka darba neatņemama daļa. Studentiem bieži vien ir maldīgs priekšstats, ka laboratorijās katru nedēļu ir kāds atklājums. Tā ir tā zinātniskā romantika.  Reāli tu raksti projektus, atskaites, recenzē citu kolēģu rakstus. Un  spēja labi aprakstīt un prezentēt savas domas ir ārkārtīgi svarīga. Kā zinātnieki parasti izlemj, ar ko nodarboties? Zinātnisko pētījumu tēmas tiek izvirzītas atbilstoši trim nosacījumiem - interesei par kādu tēmu, aktuālajām prioritātēm (kādas tēmas attiecīgajā brīdī atbalsta Latvija vai Eiropa) un zinātnieka kompetencēm  (ko viņš jau prot darīt vai var apgūt). Pašlaik, piemēram, esmu iesaistījies CERN projektā, kura ietvaros mēs modelējam defektus  scintilatoru materiālos. Scintilatori, absorbējot jonizējošo starojumu, izstaro gaismu, kas ļauj izmantot tos dažādos starojuma detektoros. Šī tēma ir interesanta un arī aktuāla, un ir daudz ko šajā virzienā darīt, ņemot vērā, ka tas ir relatīvi jauns virziens. Ir svarīgi saprast, ka ir projekti, kas tiek īstenoti noteikta finansiālā atbalsta ietvaros, bet ir temati un idejas,  kas nav saistīti ar konkrētām projektu programmām. Ne vienmēr visām idejām var gūt  finansiālu atbalstu, bet tas nenozīmē, ka ideja ir slikta. Piemēram ir tāds slavens materiāls grafēns. Šis materiāls iegūts ārpus konkrēta projekta. Vienu dienu nedēļā Mančestras universitātes zinātnieki Sers Andre Geims un Sers Konstantīns Novosjolovs spēlējās ar interesantām tēmām ārpus projektiem. Un veica atklājumu, par kuru saņēma Nobela prēmiju. Runājot par nejaušībām, ir zināms stāsts, ka Mendeļejevs ķīmisko elementu tabulu nosapņoja un nomodā to uzzīmēja. Lai gan zinātnē mēdz būt nejaušības, uz to var paskatīties arī no citas puses.  Ir viena labi zināma krievu anekdote par to, ka Puškins 20 gadus katru nakti sapnī redzēja Mendeļejeva tabulu, bet neko nesaprata. Patiesībā bijis tā, ka Mendeļejevs jau bija tuvu tam, lai atklātu vienu no būtiskākajiem dabas likumiem - ķīmisko elementu periodiskuma likumu. Tas ir stāsts par zināšanām, spēju saredzēt un interpretēt to, kas ir novērots. Lai tas notiktu, zinātniekam jābūt kompetentam. Ne vienmēr liels atklājums ir nejaušība vai veiksme. Tūkstošiem cilvēku gāja vannā, bet tikai Arhimēds saprata, ko viņš novēro, un izdarīja pareizo novērojuma interpretāciju.   

Esmu teorētiķis. Teorētiķus raksturo vairākas pazīmes. Pirmkārt, mēs parasti labi izprotam matemātiku un matemātiskās sakarības. Ja nāc uz laboratoriju un tev šķiet, ka daudz grūtāk ir eksperimentēt nekā izveidot modeli, tad visticamāk esi teorētiķis. Protams, ir cilvēki, kas var veikt gan eksperimentus, gan teorētisko darbu. Man vieglāk padodas izdomāt kādu modeli, nekā strādāt laboratorijā ar eksperimentiem. Kādreiz man bija pārliecība, ka esmu ķīmiķis. Kad iestājos 1. kursā,  man bija trīs varianti - varēju kļūt par ķīmiķi, fiziķi vai mediķi. Medicīna atkrita, jo jau no pirmā kursa strādāju, lai nopelnītu naudu, tāpēc palika izvēle starp ķīmiju un fiziku. Tā kā man bija labi rezultāti fizikas olimpiādē, varēju tikt fiziķos bez iestājeksāmena, kas arī izlēma jautājumu par programmu. Kad biju ieguvis doktora diplomu, man joprojām bija sajūta, ka (varbūt?) esmu ķīmiķis. Tas bija iemesls, kāpēc es, būdams jau fizikas doktors, pieteicos pirmajā kursā ķīmiķos un aptuveni pusgadu izmēģināju darbu ķīmijas laboratorijā, kurā veicu dažas sintēzes un ķīmisko vielu analīzi. Rezultātā sapratu, ka tomēr esmu fiziķis, nevis ķīmiķis. Bet pēc ķīmijas prakses labāk sapratu ķīmiķu domāšanu.  Faktiski, fiziķi un ķīmiķi materiālzinātnē nodarbojas ar vienām tēmām, drusku citādi par tām domājot.   

Mans zinātniskais darbs saistīts ar  modelēšanu, kas ietver gan datorzinātni, gan ķīmiju, gan fiziku un matemātiku. Šajā virzienā nepieciešama laba datorzinātņu kompetence, jo mēs strādājam,  izmantojot  lielus superdatorus. Ja mēs modelējam kādu fizikālu procesu, ir ļoti liels faktoru skaits, kas jāņem vērā. Modelēšana vienmēr saistās ar izaicinājumu – kā pierādīt,  ka šis modelis nav pilnīgi atrauts no realitātes. Ir labi, ja modeļa rezultātus var salīdzināt ar eksperimentu. Galvenais ir izdomāt pašsaskaņotu modeli un iekļaut tajā visu vajadzīgo. Bija tāds gadījums ASV, kad inženieri mēģināja uzmodelēt lielu turbīnu. Viņi aprēķināja spēkus, taču, tā kā spēki, kuri darbojās uz sāniem,  bija 100x mazāki nekā tie, kas uz lejasdaļu, „sānu” spēkus inženieri modelī neiekļāva. Vienā brīdī turbīna, kas bija ražota, balstoties uz izveidoto modeli, sabruka un sekoja liela avārija. Kāpēc? Tāpēc, ka neskatoties uz to, ka viens faktors bija 100 reizes mazāks nekā otrs, šis otrs faktors joprojām bija būtisks. Tāpēc vienmēr ir liels izaicinājums: kā iekļaut modelī visus nepieciešamus faktorus, atmetot tikai nevajadzīgos? 

Esmu arī matemātikas pasniedzējs, un man patīk pasniegt augstāko matemātiku. Pasniedzu ne tikai topošajiem zinātniekiem, bet arī programmētājiem. Manuprāt, mūsdienu mācībās ļoti svarīgi ir fokusēties ne tikai uz kādas tēmas apgūšanu kā tādu, bet arī uz iemācīšanu mācīties. Ir jāveicina prasme izprast problēmu, strādāt ar pieejamiem mācību materiāliem un veidot prasmi atrast nepieciešamo informāciju un papildus literatūras avotus ierobežotā laikā.  Un bez šaubām, mūsdienu cilvēkiem jāmācās visu dzīvi, lai neatpaliktu no jaunām zināšanām. Mācības mūsdienās labi raksturo citāts no Lūisa Kerola “Alises Aizspogulijā”: „Lai noturētos tanī vietā, kurā esi, jā­skrien, cik ātri vien vari. Bet, ja vēlies nokļūt kaut kur citur, jāskrien vismaz divtik ātri."  

Vienmēr būs cilvēki sabiedrībā, kas vadīsies pēc saviem principiem un savas iekšējās pārliecības, un arī zinātnei neticēs. Tāpēc svarīgi fokusēties uz to, lai jaunieši būtu labi izglītoti, lai viņiem būtu plaša perspektīva un prasme izvērtēt sakarības starp procesiem. Darbā ar bērniem un jauniešiem svarīga  skolotāja personība, jo tad ir lielāka iespēja, ka bērns būs ieinteresēts mācīties. Protams, arī bērna personības un ģimenes atbalstam ir liela loma.  

Šodien gandrīz katram ir pieejami ļoti jaudīgi datori, un daudzus zinātniskos uzdevumus varam risināt savā piezīmjdatorā. Institūtā ir pieejams arī superdators LASC (Latvian SuperClaster). Pateicoties datoru jaudas progresam, varam risināt arvien sarežģītākus uzdevumus, tāpēc tehnoloģiju attīstība zinātniskajā darbā ir ļoti nozīmīga, jo spējam modelēt arvien lielākas sistēmas. To, ko mani kolēģi 80 gados rēķināja vairākus gadus, lai uzrakstītu spēcīgu disertāciju, bakalaura students pašlaik var aprēķināt  viena laboratorijas darba ietvaros savā  laptopā.  Ja domājam par to, kas būs pēc  5-10 gadiem, tad noteikti pieredzēsim kvantu datoru attīstību.  Bet, lai iegūtu vērtīgo zinātnisku rezultātu, protams, jāzina, kādu uzdevumu datoram dot. Ir daudz resursu, bet jābūt zināšanām, lai saprastu, kā šos resursus pareizi izmantot.  

Ārpus zinātniskā darba es aizraujos ar mūziku un intelektuālam spēlēm, iesaistos mācību olimpiāžu organizēšanā un vadu dažādas nodarbības jaunatnes organizācijās. Mūzikai un matemātikai ir daudz kopīga. Piemēram, ja mēs mainām skaņas frekvenci pēc konkrētiem matemātiskiem likumiem, tad varam iegūt visas notis. Arī šahu man patīk spēlēt. Pagājušā gada rudenī izdevās uzvarēt pirmajā CFI šaha čempionātā. Savukārt darbs ar skolēniem un jauniešiem man ir ārkārtīgi svarīgs, jo es uzskatu, ka ja tu esi kaut ko iemācījies, tad tev ir pienākums pastāstīt par to citiem.  

Es esmu rīdzinieks ceturtajā paaudzē un, jo vairāk es dzīvoju Eiropas lielās pilsētās, tādās kā Parīze, Roma, Marseļa, jo vairāk es lepojos ar mūsu galvaspilsētu. Esmu gandarīts, ka 2019. gadā Rīgas pilsētas Dome un Latvijas Zinātnes Akadēmija atzīmēja manu zinātnisko darbu ar goda balvu “Rīgas gada cilvēks”.

Es atceros, kā mana vecmāte stāstīja kā brauca uz centru uz ģimnāziju ar zirgu tramvaju “konku”. Viņa pa vienu nakti varēja izlasīt biezu grāmatu, un es no rīta pārbaudīju, kas ir palicis viņas atmiņā, pēc tam sekoja “zinātniskās” diskusijas. Varbūt šīs sarunas arī novirzīja mani uz zinātni, jo vecmāmiņa jau tad sauca mani par “profesoru”. Bet kā es teicu, dzīvē tiek dotas dažādas iespējas. Pirms nonācu zinātnē, apsvēru savu profesionālo darbību saistīt ar sportu, jo esmu nopietni trenējies vieglatlētikā un varēju uzlēkt divu metru augstumā. Bet tomēr izvēle krita uz fiziku, ko stimulēja izcils fizikas skolotājs. Ņemot vērā, ka Latvijā tajā laikā bija attīstīta pusvadītāju un mikroelektronikas ražošana, kā arī māsa jau bija uzsākusi fizikas studijas LU, tāpēc nosliecos par labu studijām LU Fizikas un matemātikas fakultātē. Lai gan savu profesionālo darbību esmu saistījis ar zinātni, tomēr mēdzu saskatīt zināmas līdzības ar sporta jomu. Arī zinātnieku darbā ir izaicinājumi, sacensība, pašdisciplīna un tiekšanās pēc izcilības, kas balstīta aizrautīgā un pašaizliedzīgā darbā.

1974. gadā absolvēju LU Fizikas un matemātikas fakultāti. Ir ļoti svarīgi, ar kādām personībām un profesionāļiem ir iespēja kopā strādāt – gan uzsākot darbu zinātnē, gan to turpinot, jo tas dod ierosmi tiekties uz augstākiem mērķiem. Studiju laikā ļoti novērtēju iespēju mācīties pie izciliem fiziķiem: profesora Ilmāra Vītola, Bordo universitātes profesora Jāņa Kļavas, kurš bija disertācijas darba vadītājs, un pie pirmā mūsu institūta direktora Jura Zaķa. Paralēli studijām uzsāku darbu Pusvadītāju problēmu laboratorijā, kas pārveidojās 1978. gadā par LU cietvielu fizikas institūtu. Profesoru Jura Zaķa un Jāņa Kļavas vadībā izstrādāju un 1980. gadā aizstāvēju zinātņu kandidāta disertāciju par tēmu "Nesakārtotu cietvielu materiālu EPR". Man laimējas iepazīties un sadraudzēties ar mūsu institūta izcilo fiziķi Dr. Juru Kuzminu, kurš kopš 1978. gada vadīja "Programmētā eksperimenta laboratoriju", kas palīdzējā izveidot EPR spektru modelēšanu, un ļāva izveidot kopā ar Jāni Kļavu jauno virzienu "EPR spektru modelēšana nesakārtotās vielās". Astoņdesmitos gados LU CFI J.Kļavas vadība tika aizstāvētas virkne doktoru disertācijas šajā virzienā (Dr. Juris Purāns, Dr. Jānis Trokšs, Dr. Alla Bals, Dr. Leonīds Čugunovs).

1982. gadā uzsāku patstāvīgu zinātnisko darbību un devos stažēties slavenajā Itālijas Nacionālajā Enriko Fermi Laboratorijā, lai attīstītu Latvijā jaunu pētniecības virzienu - sinhrotronā starojuma izmantošana dabas zinātnēs. Atgriežoties Latvijā Juris Zaķis man vaicāja aizdomīgi - "Juri vai to domā būvēt sinhrotronu Latvijā?". Es atbildēju: "Latvija nākotnē būs Eiropā!". Tomēr to vajadzēja gaidīt vēl desmit gadus, un līdz tam, lai veiktu sinhrotrona eksperimentus es braucu uz tālo Novosibirsku. Rezultātā, 1993. gadā aizstāvēju habilitācijas darbu “Pārejas metālu oksīdu XAFS spektroskopija”.

Vēlāk, deviņdesmito gadu vidū lielāks fokuss bija uz Rentgenstaru absorbcijas spektroskopijas (XAS) pētījumiem izmantojot sinhrotrona starojumu. Man ir bijusi tā iespēja kopā ar Alekseju Kuzminu izveidot jaunu zinātnisko virzienu Latvijā - sinhrotronā starojuma pielietojumus dabas zinātnēs, un vadīt jaunizveidoto EXAFS laboratoriju.

Vairāk kā 35 gadus strādāju ar sinhrotronu starojuma pielietojumu fizikā, ķīmijā un bioloģijā. Nozīmīgs sasniegums arī ir iegūtā pieredze un rezultāti darbā ar pasaulē unikāliem sinhrotrona starojuma avotiem citās valstīs. Izmantojot ārzemju un paša veidotās iekārtas (laboratorijas EXAFS spektrometrs, nano X-TIP rentgena mikroskops), iegūti daudzi nozīmīgi, pasaulē atzīti rezultāti. Jo mazāku materiāla daļiņu mēs gribam redzēt - jo jaudīgāka aparatūra ir nepieciešama. Mēs šodien varam saredzēt pat femtometrā izmēra detaļas, kas nebija pat iedomājamas pirms desmit gadiem. Daudzas lietas, kas nebija iespējamas, šodien ir kļuvušas par realitāti: eksperimenti pie superlieliem spiedieniem (līdz pat 200 GPa - kas salīdzināms ar spiedienu zemes centrā) vai supervadāmība pie istabas temperatūras. Zinātne ir attīstības dzinulis, jo tieši zinātnes progress cilvēkiem sniedz arvien vērienīgākas iespējas. Kā nozīmīgs sasniegums ir jāmin arī pēdējais pasaules līmeņa unikāls eksperiments, kam sekoja publikācija “Nature communications” (www.cfi.lu.lv/lv/par-mums/zinas/zina/t/65166/) – 2021. gadā.

Varam būt gandarīti par dalību Eurofusion projektā par kodolsintēzes problēmu risināšanu. Kodolsintēzes uzdevumi ir liels izaicinājums zinātnei 21. gadsimtā, lai izveidotu bezgalīgas enerģijas avotu. Lai iegūtu iespēju piedalīties šādas nozīmības un vēriena projektā – runājot līdzībās ar sporta pasauli – mums bija jāpiedalās sacensībā ar citām valstīm. Esam patiešām gandarīti, ka mums tas izdevās. Strādājam pie tā, lai saprastu, kā veidojās nanodaļiņas tēraudā kodolreaktorā, lai tas tiešām būtu ļoti izturīgs – ne tikai temperatūras, bet arī radiācijas apstākļos. Šajā projektā piedalāmies kopā ar Vācijas tehnoloģisko institūtu, kas ir viens no vadošajiem institūtiem šajā virzienā.

Gandarījums ir par katrā periodā paveikto. Esmu attīstījis LU CFI 3 virzienus, kā rezultātā tika dibinātas 3 laboratorijas CFI: EPR spektroskopijas laboratorija kopa ar Jāni Kļavu, ko vēlāk vadīja profesors Uldis Rogulis, EXAFS spekroskopijas laboratorija, ko tagad vada profesors Aleksejs Kuzmins un Plāno kārtiņu laboratorija, ko es vadu jau 5 gadus.

Esmu lasījis lekcijas Francijā (Marseļas Universitātē, Parīzes Universitātē), Itālijā (Trento Universitātē) par tādām tēmām kā plāno kārtiņu sintēze, īpašības un pielietošana. Viesprofesora statusā esmu bijis Francijas (Parīze-Sud, Marseļa, Bordo, Amjēna) un Itālijas (Trento, Roma) universitātēs, kur lasīju lekcijas par sinhrotrona starojuma pielietošanu. Pašlaik laboratorija ir iesaistīta kā pilnvērtīgs partneris vairākos starptautiskos projektos ar Vāciju, Franciju, Itāliju, Šveici un Krieviju. Vienmēr esmu uzsvēris to, ka jāstrādā un jāattīstās starptautiskā mērogā, veidojot plašāku mūsu zinātnieku starptautisko sadarbību.

Strādāju arī ar jaunajiem zinātniekiem Latvijā, Francijā, Itālijā un Šveicē, vadot bakalaura un maģistra darbus, kā arī doktora darbus. Biju ļoti pagodināts un novērtēju to, ka 2008. gadā saņēmu Latvijas Zinātņu akadēmijas E. Siliņa balvu par izciliem sasniegumiem cietvielu fizikā. Tā kā man ir bijusi iespēja strādāt starptautiskā mērogā, varu apliecināt, ka LU CFI ir ekselences centrs, un esmu gandarīts, ka varu dot savu ieguldījumu institūta attīstībā un jauno zinātnieku paaudzes sagatavošanā.

Lai būtu sasniegumi un varētu sasniegt izcilību, svarīga ir pareizā kombinācija – spēcīgs kolektīvs, skaidrs darbības virziens un iespēja saredzēt tās iespējas, kuras kopā var īstenot. Mums visiem dzīvē ir daudz iespēju. No tām, kas ir, atliek tikai izdarīt pareizo izvēli un strādāt pie to īstenošanas. Nākošais posms – veidot un meklēt vēl jaunas iespējas. Ir nepārtraukti jāturpina tiekties pēc jaunām idejām un neatlaidīgi jāturpina iesāktais, apzinoties, ka mūsu darbs ir ieguldījums nākotnē.

Kā mēdza teikt Dr.habil.phys. Juris Zaķis, – zinātne nav tikai par publikāciju rakstīšanu, bet gan par nepārtrauktu virzību pretī jaunām idejām. Uz to arī vienmēr esmu tiecies un aicinājis citus līdzi.

Esmu dzimis nelielā Urālu pilsētā Permas apgabalā pie Čusovajas gleznainās upes. Pirmais pagrieziens, kas noteikti ietekmēja mani izvēli dzīvi saistīt ar zinātni, notika 8. klasē, kad pēc uzvaras olimpiādē nonācu Krimā - 40 dienu nometnē “Artek”. Tā bija pilnīgi cita pasaule. Tik daudz jaunu iespaidu! Es iepazinos ar daudziem citiem skolēniem no Padomju Savienības. Atceros, ka bija ļoti interesanta grupa no Uzbekistānas, arī no Baltijas.

Pēc vidusskolas es iestājos Maskavas Fizikas un tehnoloģiju institūtā (MFTI), kas joprojām ir viena no izcilākajām fizikas skolām. Tas bija ļoti aizraujošs laiks. Mums no pirmās dienas bija iespēja mācīties no izcilākajiem zinātnes profesionāļiem. Matemātisko analīzi mums pasniedza akadēmiķis Nikoļskis, mans novadnieks no Urāla, kurš nodzīvoja ļoti ilgu mūžu – 107 gadus. Viņa mācību grāmatas joprojām ir vienas no spēcīgākajām matemātiskajā analīzē. Spilgti atceros vēl profesoru Vladimiru Agranoviču, kuram bija izšķiroša ietekme manā zinātniskās darbības izvēlē. Viņš bija viens no eksitonu teorijas pamatlicējiem un dažu grāmatu par cietvielu optiku autors, par šiem tematiem lasot arī lekcijas. Kaut šis zinātnieks ir fiziķis-teorētiķis, eksperimenta dziļākās zināšanas līdz sīkākajai detaļai bija vienkārši pārsteidzošas. Es pateicu “ir”, jo viņš līdz šim aktīvi darbojas zinātnē, kaut viņam ir jau 93 gadi. Šādu teorētiķu pasaulē ir maz. Viņš tik dziļi izjuta un saprata eksperimentu. Visiem citiem, ieskaitot eksperimentētājus, viņš spēja ļoti saprotami izklāstīt informāciju, arī potenciālos ieguvumus. Viņš mums ieteica kārtīgi apdomāt savu izvēli kļūt par zinātniekiem. Viņš teica - ja ģimene tam arī piekrīt, var zinātnē palikt, bet lai apzināmies, ko tas no mums prasīs. Ja materiālās vērtības ir daudz svarīgākas nekā mūsu iekšējā pasaule, tad lai labāk strādājam par trolejbusa šoferi. Vakaros varēsim atslēgties, saņemsim savu algu un dzīvosim ierastu dzīvi. Cilvēkam, kurš savu dzīvi saistījis ar zinātni, nav tādas izpratnes par darba laiku kā citiem, jo bieži vien laiks pazūd, darot savu darbu, domājot, pētot. Prāts strādā nepārtraukti un risina kādu jautājumu. Iespēja satikt un mācīties no tik augsta ranga zinātniekiem noteikti atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu.

Mēs mācījāmies 6 dienas nedēļā. Lekcijas ilga no 8:30 līdz 19:35. Protams, bija arī mājas darbi. Es vēl paspēju apmeklēt teātri, jo tas man bija ļoti svarīgi. Esmu redzējis visu Padomju laika teātra eliti, un teātris joprojām ir viena no manām lielākajām kaislībām. Studijas es pabeidzu 1984. gadā, kad arī sākās vēsturisku pārmaiņu laiks. Parādījās jaunas iespējas, un daudzi izvēlējās iet citu ceļu - ne zinātnes, arī mani kursabiedri. Kāds aizgāja strādāt bankā, kāds nonāca biznesā. Daudzi aizbrauca uz citām valstīm, tai skaitā ASV.

1985. gadā nebija ne interneta, ne datoru. Pat grūti to tagad iedomāties. Visu informāciju mēs ieguvām no zinātniskajiem žurnāliem. Bieži devāmies uz Teiku, kur atradās Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka. To cēla 70. gadu beigās. Lai izzinātu kādu zinātnes jautājumu, vajadzēja pasūtīt žurnālu un kādas 20 minūtes gaidīt. Kad žurnālu saņēmām, mēs ilgi sēdējām un lasījām. Viss nepieciešamais bija jāpaspēj izlasīt un arī pierakstīt. Kopēšana par naudu sākās apmēram 1986. gadā. Mums bija jāapstrādā liels informācijas daudzums, daudz jākonspektē. Tāda bija mūsu ikdiena. Tik atšķirīga, ja salīdzinām ar šodienu. Līdz un pēc 2. Pasaules kara ļoti spēcīgi bija Vācijas zinātniskie žurnāli. Ap 70. gadiem sāka dominēt amerikāņu un angļu žurnāli - gan kvalitātes, gan un kvantitātes ziņā. Gribu atzīmēt, ka, lai arī aktīvi izmantoju modernās datu bāzes, tomēr visus fizikas un ķīmijas zinātniskos žurnālus skatos ar acīm. Es nekad neatteikšos no šī sliktā ieraduma. Man ir sava gadu gaitā izkopta lasīšanas tehnika. Vispirms pārskatu lapu no lejas uz augšu, un tad sāku lasīt. Tas attiecas arī uz zinātniskajiem rakstiem. Kad apskati beigu daļu, tad sāc saprast, uz ko autors vedina domāt. Lasīšanas procesā sāc pievērst uzmanību tieši šīm autora norādēm - kā viņš tevi aizved līdz attiecīgajai domai. Uzzinot pētījuma beigas, sāc izsvērt - kādus argumentus autors izmantoja, lai nonāktu pie šī slēdziena. Tas ne vienmēr ir tik acīmredzami, tā kā ar šādu analītisku pieeju strādāju arī ar zinātnisko tekstu.

Izirstot Padomju savienībai, Maskavā es nepaliku. 1982. gadā, kad līdz pabeigšanai bija palikuši 2 gadi, apsvēru tālākos scenārijus, arī atgriešanos Permas universitātē. Tā sanāca, ka man bija iespēja pabūt Elbrusā kopā ar citiem maskaviešiem un arī grupām no Latvijas un Igaunijas. Pēc iepazīšanās ar baltiešiem, atbraucu apskatīt Rīgu. Pēc 4 gadu dzīves Maskavā ar tās straujo ritmu un ilgajiem pārbraucieniem metro apsvēru, ka tas būtu labs laiks pārmaiņām. Bija vēl kāds atgadījums. 5. kursā apmeklēju zinātnisko semināru, kurā tika prezentēti zinātniskās disertācijas rezultāti. Noklausījos Leona Intenberga disertāciju par Salaspili un man kļuva interesanti. Man 5. kursa beigās atļāva diplomdarbu izstrādāt Latvijā, un tā es 6. kursa sākumā ierados Salaspilī. Pēc diploma iegūšanas, kādu laiku strādāju skolā Grīziņkalnā Vācu 43. skolā. Es pasniedzu matemātiku. Pēc darba skolā vēl arī pasniedzu privātstundas.

Ja par metro, tad jāpiebilst, ka tam ir viena ļoti vērtīga priekšrocība - cilvēki metro daudz lasīja un metro savā ziņā veicināja cilvēku izglītošanos, kas šodien vairs nav tik izplatīta parādība, jo cilvēku ieradumi ļoti mainījušies.

Ja apskatām kodolenerģiju, tad tā joprojām ir milzīga teritorija pētniecībai. Mums ir stingri jāiezīmē mūsu kompetence šajos jautājumos. No kurienes nāk mūsu kompetence? No tā, ka mums bija kodolreaktors Salaspilī, bet 60. gadu sākumā izveidojās viena no stiprākajām radiācijas fizikas zinātniskajām skolām Padomju savienībā.

Zinātniskais darbs prasa lielu ieguldījumu - personīgu un profesionālu. Pirms dodies zinātnē, ir kārtīgi jāapsver, vai ar pilnu apņēmību spēsi nodoties šai profesijai. Jaunajiem zinātniekiem svarīgi ir iedot perspektīvu.

Jāsaka, ka esmu viens no tiem, kuri bērnībā domājot par nākotnes profesiju, nesaistīja sevi ar fiziku vai zinātni. Sākumā ugunsdzēsējs, tad mediķis. Tomēr, mācoties vidusskolā, vairāki klasesbiedri plānoja stāties universitātes ekonomistos. Ar šo domu aizrāvos arī es. Sāku iet pat sagatavošanās kursos, lai varētu pēc iespējas labāk nolikt iestāšanās eksāmenu matemātikā. Tajā laikā, kādā no skolas ekskursijām, fizikas skolotāja aizveda mūs uz Salaspils reaktoru, kas tobrīd vēl darbojās. Pats par sevi tas bija liels notikums, jo ne jau bieži nākas redzēt tik iespaidīgas iekārtas un klausīties īstos zinātniekos, kuri stāsta par netveramām lietām. Mēs uzkāpām speciālā telpā virs reaktora, kur varēja redzēt Vavilova-Čerenkova starojumu – zili-violetu blāzmu. Prātam netverami – starojumu rada lādētas daļiņas, kas ūdens slānī virs reaktora kustas ātrāk nekā gaisma! Tā visa iespaidā izdomāju, ka tomēr iešu uz fiziķiem. Sekoja vēl viena ekskursija 12. klasē uz Cietvielu fizikas institūtu, kas tikai stiprināja manu pārliecību par nākotnes profesijas izvēli.

Lai strādātu zinātnē, jābūt labai fizikas un matemātikas zināšanu bāzei, kā arī jāpiemīt izturībai, kas nepieciešama, lai kaut ko sasniegtu, jo lai ieraudzītu vēlamo rezultātu, jāveic daudzi eksperimenti. Brīžos, kad eksperiments neizdodas, kā iecerēts, jāturpina un jāstrādā ar pārliecību, ka viss izdosies.

Pētnieciskajā darbā visaizraujošākais ir atklājums, atklāšanas moments. Turklāt tam nav jābūt kaut kādam milzīgam atklājumam. Arī mazs atklājums, neliels tehnoloģisks risinājums sniedz milzīgu gandarījumu. Kā piemēru varu minēt pieredzi, ko esmu guvis, darbojoties Portugālē, Centro de Fusão Nuclear. Tur ir uzstādīts neliels TOKAMAKs (no krievu valodas: toroidāla kamera ar magnētu spolēm) – nākotnes kodoltermiskā reaktora prototips. Tā ir eksperimentālā sistēma, kurā novēro un pēta ūdeņraža plazmas izlādi. Lai ierobežotu plazmu, Salaspils Fizikas institūta zinātnieki ir izveidojuši šķidrā metāla – gallija – strūklu, kas telpiski ierobežo plazmu, tai neļaujot pieskarties tokamaka sienām. Mans uzdevums bija pētīt gallija sadalījumu plazmā, izmantojot tā spektrālās līnijas. Šim nolūkam tika izmantots speciāls lodziņš tokamaka kamerā, kas ļāva ieskatīties apmēram 50 cm dziļumā. Lai varētu uzņemt gallija sadalījumu, bija nepieciešams veikt vairākus secīgus eksperimentus, pagriežot objektīvu pa ļoti nelielu leņķi, ko kontrolēti izdarīt nebija iespējams. Un tad es izdomāju, ka pie objektīva var piestiprināt lāzera pointerīti, kura gaisma tika raidīta uz sienas. Pagriežot objektīvu, nobīdījās arī lāzera gaismas pleķītis, ko man izdevās sasaistīt ar virzienu, kurā skatās objektīvs plazmā. Tas man aizņēma vienu nakti, un es vēl joprojām atceros aizrautību un azartu, ar kādu es veicu šo darbu. Vai šis ir pasaules līmeņa atklājums? Noteikti nē, bet tajā momentā šī ideja un ar to saistītais tehnoloģiskais risinājums bija mini-atklājums, par kuru es noteikti biju lepns. Vietējie portugāļi to arī ļoti atzinīgi novērtēja.

Cits piemērs – stikla keramika. Tas ir tāds ļoti interesants materiāls, kad vispirms tiek izkausēts stikls, kas ļoti strauji tiek atdzesēts. Vēlāk stikls tiek kontrolēti sildīts, un šīs sildīšanas rezultātā stikla matricā parādās ļoti sīki, ar aci nesaskatāmi kristāliņi, kas būtiski uzlabo materiāla spektroskopiskās īpašības – tas sāk luminiscēt simts vai tūkstoš reizes intensīvāk. It kā nekas nav mainījies, stikliņš paliek tāds pats, bet luminiscē ievērojami spēcīgāk, un tas viss, pateicoties sīkām izmaiņām materiāla struktūrā, kuras var pamanīt tikai ar ļoti specifiskām iekārtām. Aizraujoši, vai ne? Un to esi panācis tu! Vēlāk ar šo atklājumu tu padalies ar citiem zinātniekiem, un tavs darbs tiek atzinīgi novērtēts – citi zinātnieki tevi citē. Tas sniedz patiesu gandarījumu. Tad aizmirstas negulētas naktis, pāris simti neveiksmīgu mēģinājumu. Bet ja tavs atklājums var tikt kaut kur praktiski izmantots - tā nu tad ir gandarījuma virsotne!

Šobrīd ikdienā gandarījumu sniedz tas, ka ar jaunajām laboratorijas iekārtām veicam dažādus mērījumus, kas palīdz uzņēmumiem, līdz ar to stiprinām zinātnes un industrijas sadarbību. Prieks arī par Spektroskopijas laboratorijas studentu sasniegumiem, kā, piemēram, nu jau jauno doktori Gunu Krieķi, kura savu disertāciju aizstāvēja 2020. gadā. Starp citu, viņas disertācija ir atzīta par labāko 2020. gada disertāciju, kas aizstāvēta Latvijas Universitātes dabas zinību blokā.

Ja par atpūtu un hobijiem, tad kopš studiju gadiem esmu iecienījis biljardu. Kopā ar kursa biedru esam iniciatori, lai arī institūtā būtu biljarda galds.

Institūtā sāku strādāt 2012. gadā. 2017. gadā vairākas laboratorijas apvienojās, un tika izveidota Plāno kārtiņu laboratorija, kurā strādāju joprojām. Laboratorijas zinātniskais darbs saistīts ar plānām kārtiņām un nanomateriāliem, kuros kāda ģeometriskā dimensija ir nanomērogā. Pētām materiālus, sākot no sintēzes līdz to pielietojumam.

Vidusskolas laikā es apsvēru mācīties inženierzinātnes, bet tomēr devos studēt uz LU Fizikas un matemātikas fakultāti, jo eksaktās zinātnes man padevās - īpaši matemātika. Skaidrs, ka skolas laikā saprast, ko tieši darīsi visu turpmāko dzīvi, nav viegls uzdevums. Tāpēc man patīk skandināvu modelis, kas paredz to, ka pēc vidusskolas jaunieši bieži dodas strādāt, un tikai kādos 22 gados iet studēt, jo ir vairāk noorientējušies savās spējās un interesēs. Bet viens ir skaidrs - es izdarīju pareizo izvēli. Priekšstats skolā par zinātni bieži vien ir neprecīzs, radies, piemēram, skatoties filmas. Mācībās vairāk apskata tikai fizikas virspusi. Arī man skolas laikā bija nepilnīgs priekšstats par fiziku, jo skatījos uz to vairāk kā uz inženierzinātni. Kad sāku studēt, skatījums pilnībā mainījās. Ejot dziļāk, sapratu, cik daudz īstenībā nezinu, cik plaša un neizmērojama fizikas un zinātnes pasaule kopumā ir.

Vēl viens iemesls, kāpēc nolēmu studēt fiziku, ir mana interese par astrofiziku un kosmoloģiju, tā kā joprojām sekoju aktuālajam šajās nozarēs. Mani vienmēr ir fascinējuši mikročipi, mazās lietas, izprotot, kā elektronika strādā tajā mazajā kastītē. To es arī sāku darīt institūtā. Sākumā strādāju ar pusvadītāju materiālu sintēzi, tad parādījās iekārtas, kas deva iespēju taisīt nanoierīces.

Bakalaura darbu izstrādāju pie Dr.phys. Borisa Poļakova. Gan bakalaura, maģistra, gan doktora darbi bija par līdzīgām tēmām. Bakalaura - par grafēnu, kas ir divdimensiju materiāls; maģistra un doktora darbi - par citiem divdimensiju materiāliem kombinācijā ar nanovadiem. Tie studenti, kas aktīvi darbojas, tie arī pēc 1. kursa uzsāk darba gaitas institūtos. Tā arī es 2. kursā sāku strādāt laboratorijā.

Pēdējo gadu laikā es strādāju arī ar plānām kārtiņām, kas ir cits virziens, bet tā kā mums ir jaunā laboratorija ar jaunām iekārtām, tas paver arī citus darbības virzienus un iespējas. Viena lieta ir apgūt, kā jauna iekārta strādā, otrs - izdomāt, ko ar to jaunu varētu paveikt. Mūsu institūtā vairāki pētījumu virzieni nedaudz atšķiras no klasiskās fizikas, ko māca universitātē. Zinātniskajā darbā ir diezgan daudz iesaistītas tehnoloģijas ar jau pieminētajām iekārtām, tāpēc nepieciešams arī inženierdarbs. To veic arī studenti no RTU, strādājot pie konkrētas iekārtas un attīstot kārtiņu uzklāšanas procesu.

Liela daļa mūsu ikdienas darba saistīta ar zinātnisko projektu pieteikumu izstrādi. Ir jāizdomā tēma, kas tiks pētīta, kāda problēma tiks risināta, meklējot to, kas nav vēl izdarīts. Publikācijas ir ilgstošu gadu darba rezultāts. Kas vēl ir svarīgi zinātnieka darbā - zinātniskā periodika, jo tā var izsekot aktualitātēm. Es daudz lasu literatūru. Manuprāt, tas ir viens veids, kā izvirzīt pētniecības mērķus - apzināt to, kas ir aktuāls un strādāt šajā virzienā. Otrs veids - rakt arvien dziļāk kādā vienā tēmā. Perfekti to pārzināt - līdz pat fundamentam, zinot, kas tur nav izdarīts un ko vēl var izpētīt. Šis scenārijs paredz daudz lielākus izaicinājumus, kā arī zinātniekam jāpiemīt izcilam prātam un interesei.

Ja domājam par to, kādas tēmas varētu kļūt arvien aktuālākas, tad viena no tām - nanoelektronika, kas paredz saprast to, kā nanoierīces var darboties kvantu režīmā. Tas būs būtiski kvantu datoriem. Jāpiemin, ka pēdējos 20 gadus nanozinātnē ir pastāvējusi tāda problēma, ka biologiem, mediķiem, fiziķiem, ķīmiķiem ir grūti sastrādāties savā starpā, jo mēdz būt atšķirīgi skatījumi, un līdz ar to grūti ieraudzīt iespējamos saskarsmes punktus. Tāpēc rietumvalstīs pēdējos 5-10 gadus ievieš dubultos izglītības grādus, kas paredz to, ka iegūsti grādu gan, piemēram, bioloģijā, gan fizikā vai fizikā un datorzinātnēs, lai veidotu plašāku skatījumu.

Es uz zinātni mēdzu skatīties pēdējo 100 gadu nogrieznī. Tā ir kā liela puzle - bija 10 gabaliņi, tagad ir 1000. Kopējais puzles izmērs tas pats, mainās tikai katra gabaliņa izmērs. Einšteins, piemēram, atrada to lielo gabaliņu. Mūsdienās katrs zinātnieks dod to mazo gabaliņu, un visi kopā veido lielo. Runājot par lielajiem atklājumiem, tas viss var būt lēcienveidīgi, jo 19. gs. beigās arī cilvēki domāja, ka galvenās fizikas problēmas ir atrisinātas un ka atlikušas tikai dažas mazāka mēroga problēmas. Bet izrādījās, ka no tās mazās problēmas radās pilnīgi jauna fizika.

Manuprāt, vienmēr jāturpina skatīties elementārdaļiņu vai arī kosmosa izpētes virzienā. Kosmosā ir daudz neizskaidrojama, un izpētot to, mēs varam pilnīgi citā nozarē radīt sasniegumus, kā bija savulaik, kad cilvēki skatījās saules spektru un nevarēja saprast, kas tur ir. Rezultātā saules spektra dēļ saprata, ka ir kvantu fizika, un kvantu fizikas dēļ mums ir pusvadītāji, un pusvadītāju dēļ mums ir telefoni, kādus tos zinām šodien. Zināt un paredzēt rezultātu ietekmi ne vienmēr var uzreiz. Tā ir tā zinātnes pasaules neparedzamība.

Darbs zinātnē, pirmkārt, ir ļoti sistemātisks darbs, jo jāsaskata struktūra pētījumos - sākot no mazām detaļām līdz lielam kopumam. Ir tādi zinātnieki, kas pieiet lietām ļoti sistemātiski, dara visu pēc plāna, protams, iziet ārpus tā, ja situācija to pieprasa. Ir arī zinātnieki ar daudz radošāku, bieži vien arī haotiskāku, pieeju pētījumiem. Personības tiešām ir ļoti dažādas. Arī radoši fiziķi var būt ļoti sistemātiski, līdz ar to nevaram vilkt vienādības zīmi, jo arī darbs zinātnē ir plaša spektra un ar daudzām iespējām. Katram tikai jāatrod tas savs darbības lauks.

Brīvajā laikā es aizraujos ar fotogrāfiju, mūziku, kā arī klinšu kāpšanu - pamatā iekštelpās, bet esmu kāpis klintīs Spānijā, Somijā, Francijā. Tas nav tikai par fizisko treniņu, bet arī tehniku - līdzīgi kā puzles likšana - viss ir kārtīgi jāapsver un jāizplāno.

Strādāju LU CFI redzes uztveres laboratorijā, kurā tiek pētīta dažādu optisko sistēmu kvalitāte. Šīs optiskās sistēmas var būt dažādas, sākot ar cilvēka aci, un sniedzas līdz pat teleskopiem. Laboratorijā pētām arī redzes zinātnē izmantojamu materiālu optiskās īpašības, kā arī dažādus gaismas avotus un to ietekmi uz redzes uztveri. Institūtā es sāku strādāt 2007. gadā. Tas bija uzreiz pēc maģistra studijām. Man ļoti patīk šī vide, cilvēki ir pretimnākoši, šeit strādā interesantas personības. Prieks, ka šo gadu laikā institūts ir ievērojami attīstījies. Piemēram, ir izveidotas tīrtelpas ar modernu vidi un pilnu klāstu ar ierīcēm, lai varētu veikt zinātnisko darbību. Pētījumos mēs izmantojam adaptīvo optiku - tā ir optiskā sistēma, kas pielāgojas attēla traucējumiem un tos koriģē, deformējot spoguli. Varētu teikt, ka adaptīvā optika ir pretēja greizajiem spoguļiem. Parasti greizie spoguļi labu attēlu sabojā, bet adaptīva optika sabojātu attēlu izlabo.

Adaptīvās optikas jomā sāku strādāt doktora studiju laikā, un darba lauks šaurāks nekļūst - tas tikai paplašinās. Šajā jomā augusi ir gan pieredze, gan publikāciju skaits, gan konferenču referātu skaits.  Tas viss ir neatņemama zinātniskā darba daļa. Pavisam LU CFI pavadīti četrpadsmit gadi, un tas nemaz nav maz. Prieks, ka ir bijusi iespēja arī studentu darbus vadīt, patīk viņus izglītot ar optiku saistītās tēmās. Ir jau jauki izskaidrot kādam to, kas viņam nav saprotams. Ir sajūta, ka darbs, ko daru, ir vērtīgs un sabiedrībai nepieciešams. Kādreiz liekas, ka tās aktivitātes, ko īstenojam, lielā plānā skatoties - ir ķieģelītis, bet, kad tos visus ķieģelīšus saliek kopā, tad sanāk kaut kas skaists!

Es domāju, ka zinātniekam jābūt vēlmei radīt kaut ko paliekošu - dot kaut ko vērtīgu citiem un sabiedrībai kopumā. Zinātniekam piemīt kas tāds, kas dot to spēju izprast pasaules uzbūvi. Nosauksim to par talantu. Tas zinātnieka darbam ir ļoti būtisks priekšnosacījums. Tas ir svarīgi ne tikai zinātnieka darbā, bet jebkurā dzīves sfērā. Mācoties un strādājot, talants tiek attīstīts. Ja tā nav, tad lielus panākumus gūt nav iespējams.

Zināšanas, ko iegūstam, būs iespējams izmantot citās nozarēs, piemēram, astronomijā, kur šādas tehnoloģijas lieto. Astronomijā adaptīvā optika ir neatsverams līdzeklis, lai uzlabotu attēlu izšķirtspēju. Pasaulē būvē arvien lielākus teleskopus, lai savāktu vairāk gaismas. Palielinot teleskopa izmēru, var saskatīt arvien sīkākas detaļas, bet tas ir tikai tad, ja netraucē atmosfēra. Kamēr esam uz zemes, tikmēr atmosfēra traucē. Optiskajām observatorijām šīs tehnoloģijas varētu būt ļoti noderīgas. Baldones observatorijā ir 2 lieli optiski teleskopi, kas ļoti labi izskatās arī uz pasaules fona. Viens ir paredzēts vizuālajiem novērojumiem, otrs - aprīkots ar astrofotokameru. Domājot par šodienas teleskopiem, lielākais teleskops, ko pašlaik ir plānots uzbūvēt, ir daži desmiti metru diametrā. Šie teleskopi ir labi ar to, ka tie ļauj ieskatīties tālāk pagātnē - jo tālākus objektus mēs vērojam, jo dziļāk vēsturē mēs ieskatāmies, saprotot, kas agrīnā fāzē notika. Ļoti aktīvi pētīta tēma ir melnā matērija. Izrādās, ka ar esošo masu visumā nemaz nepietiek, lai izskaidrotu to kustību, kāda tā ir. Tumšā matērija veido aptuveni 90% no visas matērijas, kas vēl ir neizprasta - viena no kosmoloģijas mīklām. Šāda mēroga pētījumi, protams, ir iespējami tikai sadarbojoties starptautiskā mērogā.

Nesen noslēdzies zinātnes komercializācijas projekts, kura mērķis bija tieši atrast klientus adaptīvās optikas tehnoloģijām. Šis projekts varētu būt labs ieskrējiens, lai to tālāk varētu virzīt, un, iespējams, kādā privātā observatorijā adaptīvo optiku varētu ierīkot. Šobrīd kopā ar portugāļu kompāniju “LusoSpace” īstenojam Eiropas Kosmosa Aģentūras (ESA) projektu, kas ir lielisks komercializācijas projekta turpinājums. Pētnieciskajā darbā nozīmīgs ir arī nesen izcīnītais LU Fonda un kompānijas “Mikrotīkls” atbalsts.

Skolā eksaktie priekšmeti - fizika un matemātika - man padevās vislabāk. Fizikas skolotājs stundās daudz ko mums stāstīja ar lielu aizrautību. Fizikas stundas es patiešām gaidīju. Tas mani rosināja domāt par to, kā viss pasaulē iekārtots. Vēl man bērnībā patika lasīt žurnālu “Zvaigžņotā debess”, kā arī grāmatas par fiziku un par dažādām atmosfēras parādībām. Optika, viss, kas saistīts ar gaismu, attēlu veidošanos un uztveri - tas vienmēr ir bijis sirdij tuvs -  arī astronomija,  tāpēc kā pirmo studiju virzienu izvēlējos optometriju, kur arī daudz kas grozās ap optiku. Pakāpeniski esmu nonācis sfērā, kur materiālzinātne ir saistībā ar optiku - arvien vairāk aizrauj pētījumi, kā materiālu uzbūve un struktūra nosaka to optiskās īpašības, ko var izmantot optiskās un fotoniskās ierīcēs.

Esmu daudz domājis par to, ka visi debesu ķermeņi atrodas nepārtrauktā kustībā, ka nekas nestāv uz vietas. Zinām, ka Mēness griežas ap Zemi, Saule pārvietojas Herkulesa zvaigznāja virzienā ar ātrumu apmēram 20km/sek. Tajā pašā laikā Saule griežas ap galaktikas centru. Viens galaktiskais gads ir apmēram 250 miljoni zemes gadu. Galaktika attālinās no citām galaktikām, jo izrādās, ka Visumā viss no visa attālinās, bet, kas interesanti, nav izplešanās centra. Jo tālāk mēs Visumā ejam,  jo straujāk mēs attālināmies no visa pārējā. Kad noieti 3 miljoni gaismas gadu, tad Visuma izplešanās ātrums palielinās par 75 km/sek. Apskatot šos visus procesus kopumā, nākas pamatīgi aizdomāties par dabas likumiem un parādībām. Tas viss brīžiem ir prātam neaptverami. Mums šķiet, ka zvaigžņotā debess ir sastingusi, bet realitāte ir pilnīgi cita.  Piemēram, Lielais Lācis izskatījās savādāk pirms 100 000 gadiem un būs savādāks pēc 100 000 gadiem. Veroties zvaigžņotās debesīs, par šīm lietām es aizdomājos bieži. Ļoti aizrauj stāsts par Voyager lidaparātiem, kas tika palaisti pagājušā gadsimta 70-os gados, bet vēl turpina sūtīt informāciju, neraugoties uz to, ka jau sasniegta starpzvaigžņu vide. Ir hipotētiska robeža, aiz kuras notiekošie procesi visumā nav zināmi. Eksistē teorijas, ka mūsu visums ir viens no vairākiem vai arī vienīgais, un ka tas izpletīsies bezgalīgi. Tā visa ir kosmologu teorētiķu diskusija. Arī tā ir aizraujoša tēma.

Runājot par darba vidi, zinātnieka darbam nav vienmēr jānorisinās darba vietā, pie iekārtām. Man ļoti patīk sēdēt pie jūras. Tās ir reizes, kad nāk prātā vērtīgas idejas. Kādreiz atpūta ir radoša. Ļoti patīk garas pastaigas vienatnē. Nereti pastaigu laikā ir līdzi dators, jo mēdzu pierakstīt domas.  Daudzi man jautā, kāpēc ceļojumos ņemu līdzi mugursomu ar datoru. Es saku, ka šāda vide tieši mani iedvesmo darbam. Vēl man patīk strādāt, kad ārā ir apmācies, negaiss ar zibeni un pērkonu. Tādi ekstrēmi apstākļi raisa domas, palīdz risināt problēmas. Tas, kas notiek apkārt, ietekmē cilvēka spējas un noskaņojumu, un tas noteikti ir savstarpēji saistīts.

Es institūtā strādāju pie materiālu kvantu ķīmiskās datormodelēšanas. Pašlaik aktuāls ir viens projekts, ko īstenojam EUROfusion ietvaros. Mēs modelējam procesus alumīnija oksīdā un citos oksīdos, lai paredzētu, kas ar tiem notiek radiācijas ietekmē reaktoros. Par to arī rakstu doktora disertāciju. Prieks, ka disertācija ir cieši saistīta ar projektiem, pie kā strādāju, līdz ar to iegūtie rezultāti būs aktuāli manā ikdienas darbā.

Kad mācījos skolā, 11. klasē nolēmu, ka mani ļoti saista ķīmija. Pēc 12. klases es uzsāku studijas LU Ķīmijas fakultātē, pat nedomājot, kā tas tālāk varētu attīstīties. Daudz par Latvijas ķīmijas sasniegumiem tobrīd nezināju. Tikai pēc tam uzzināju, ka ir Latvijas Organiskās sintēzes institūts, kas ir viens no labākajiem Eiropā.

LU CFI es nonācu nejauši, jo mani tagadējie kolēģi rīkoja seminārus, kuros stāstīja par institūta darbu. Šo paziņojumu par semināriem ieraudzīju sociālajos tīklos. Tas bija mans izlaiduma gads, un tieši izlaiduma dienā notika pirmais seminārs. Pēc pasākuma saņēmu dažādus informatīvus materiālus, un tā man radās interese par šo institūtu.

Atceros, ka universitātes laikā apmeklēju vienu zinātnisko konferenci, kurā piedalījās dažāda vecuma zinātnieki. Tas, kas mani pārsteidza, bija tieši vecāka gada gājuma zinātnieki, kuri tik enerģiski un aizrautīgi diskutēja. Un ar tik daudz iecerēm par to, kas vēl būtu jāizdara. Pie sevis nodomāju, ka tā gan būtu labi dzīvi pavadīt, jo esi nepārtrauktā attīstībā, vienmēr kaut ko centies izprast. Jāpiemin arī profesors Dovesi, ar kuru man bija tā iespēja strādāt kopā Itālijā. Šādu personību satikšana noteikti mani ļoti ietekmēja un iedvesmoja darbam zinātnē.

Mani zinātnē aizrauj tas, ka ir kādas problēmas, kas vēl līdz galam nav izpētītas. Piemēram, kaut kas radiācijas ietekmē rodas, un vēl līdz galam nav saprotams. Varbūt konkrētā problēma ir saistoša kādiem 1000 cilvēkiem visā pasaulē - nelielai kopienai. Bet ja šo - it kā ne fundamentāli lielo izaicinājumu - atrisini, ir iespēja ar to dalīties šajā kopienā, un rezultātā patiešām ir gandarījums par paveikto.

Pēc 2-3 gadiem institūtā sapratu, ka jācenšas nodalīt darbs zinātnē no ikdienas, bet jāsaka, ka mēdzu aizrauties, arī nedēļas nogalēs, jo turpinu par attiecīgo jautājumu domāt un to risināt. Patstāvība mūsu ikdienas darbā ir, bet tas tomēr ir arī kopdarbs, tā kā jāspēj strādāt gan individuāli, gan komandā.

Strādājot zinātnē, liela nozīme ir spējai saskatīt kopainu un ieraudzīt likumsakarības. Piemēram, rakstot publikāciju. Viens ir iegūt rezultātus, otrs - spēt izprast, aprakstīt, ko ar šiem rezultātiem iegūstam, kā tas iederas kopainā, ko ar šo atrisinām. Daudziem zinātniekiem ir pieejami vieni un tie paši rīki, bet ko katrs ar tiem darīs - tas jau ir atkarīgs no cilvēka spējām.

Man ir gandarījums par projektu, kas saistīts ar skābekļa starpmezglu atomiem oksīdos, kas arī ir manas disertācijas tēma. Tas aizņēma 4-5 gadus, tagad saprotu, ka varēju to izdarīt ātrāk, bet tas nāk ar pieredzi.

Zinātniekam ir jāseko aktualitātēm zinātnes pasaulē, jālasa publikācijas, daudz individuāli jāizglītojas. Mani fascinē nākotnes enerģijas jautājumi, tā ir milzīga teritorija, un tur tiešām ir daudz kas aizraujošs. Vēl mani ļoti interesē organiskā ķīmija, bioķīmija, viss, kas saistīts ar cilvēka veselību. Interesanti lasīt, kā pie tā strādā un kāda attīstība paredzama nākotnē.

Latvijā dzīvoju vairākus gadus. Mikro un nanoierīču laboratorijā strādājam ar dažādiem materiāliem, dažādām elektroniskām un fotoniskām ierīcēm. Mans darbs lielākoties ir bijis saistīts ar grafēnu - divdimensiju oglekļa materiālu. Tam ir ļoti interesantas īpašības, ko var izmantot dažādās ierīcēs un sensoros. Mans mērķis ir, izmantojot grafēnu, radīt sava veida universālu sensoru - apvienot dažādus potenciālos tā pielietojumus un jutību, lai iegūtu plašas izmantošanas iespējas. Mans darbs ir daudzveidīgs: domāju ierīces koncepciju un dizainu, pēc izgatavošanas pārbaudu ierīci, lai saprastu, vai tā spēj paveikt to, ko bijām iecerējuši. Viss notiek ciešā sadarbībā ar kolēģiem. Katram no šiem darba etapiem nepieciešamas dažādas individuālās prasmes, un pētniekam jāspēj paveikt nedaudz no visa kā. Tieši tāpēc ir iespēja iesaistīties jebkurā procesa stadijā. Un es izbaudu visu šo procesu.

Esmu no Lielbritānijas, bet doktora grādu ieguvu Zviedrijā, kur viena starptautiska sadarbības projekta ietvaros sāku strādāt ar pētniekiem no Latvijas. 2014. gadā ierados Latvijā uz semināru, kurā uzstājos ar prezentāciju. Pēc diploma iegūšanas Zviedrijā, atbraucu strādāt Latvijā.

Katrā valstī ir atšķirīga, reizēm unikāla darba kultūra. Protams, ievēroju, ka vienas nozares ietvaros daudz kas pārklājas. Jebkurā pasaules institūtā iespējams sastapt cilvēkus, ar kuriem būtu kopīgas intereses un izpratne par lietām, jo esam globālas sabiedrības daļa un bieži vien risinām vienas un tās pašas problēmas, saskaramies ar vieniem un tiem pašiem izaicinājumiem. Mūs raksturo kultūras atšķirības – attieksme, veids, kā strādājam. Iepazīstot cilvēkus, viņi atveras.

Lai kļūtu par pētnieku, jāiziet cauri dažādiem posmiem – skola, universitāte, doktora grāds. Katrā no šiem posmiem ir jāizvēlas, ko darīt tālāk. Var turpināt iet un pētīt jau zināmu taku vai arī var izvēlēties pavisam citu ceļu. Arī fiziķi katrs dodas savā virzienā – dažs nolemj mācīt citus, dažs pievienojas zinātnei vai industrijai, cits, savukārt, mētājas turpu šurpu. Viss ir atkarīgs no tā, kas cilvēku motivē un virza.

Man interese par fiziku radās skolā tieši pirms došanās uz universitāti. Bet tajā laikā fizika nebija vienīgais virziens, ko es apsvēru savai nākotnei. Es pētīju dažādas iespējas.

Interesanti, ka arī mans brālis ir fiziķis, bet, kad mūsu vecāki iepazinās, viņi abi bija frizieri. Vecāki mūs vienmēr mudināja iegūt izglītību, tāpēc ģimenē tai bija liela nozīme. Es studēju fiziku Londonas Universitātes Karaliskajā Holoveja koledžā. Pēc absolvēšanas nevarēju izlemt, strādāt pētniecībā Skotijā vai iegūt doktora grādu Mančestras Universitātē. Tajā brīdī radās arī trešā iespēja, ko man piedāvāja Londonas Universitātes profesori – doties strādāt Zviedrijā. Lai gan tas bija lēciens nezināmajā, tobrīd izdomāju, ka jāpamēģina un jāpaskatās, kā ies. Es biju atvērts dažādām iespējām.

Man ļoti patīk tas, kā attīstās institūts – tīrtelpas, nanoizgatavošana. Institūts ir lieliska vieta augsta līmeņa pētījumiem. Uzlabotā infrastruktūra sniedz daudz plašākas iespējas, tāpēc progress ir iespaidīgs. Topošajiem zinātniekiem Latvijā saskatu ļoti vērtīgus ieguvumus. Piemēram, bakalaura vai maģistra studiju laikā ir iespēja veikt reālu pētniecisko darbu. Citās valstīs tas tā nav. Nedaudz līdzīgi ir Zviedrijā, kur bakalaura studiju beigās ir iespēja veikt praktisku pētniecisko darbu. Viss atkarīgs no indivīda personības un mērķiem, cik tālu viņš/viņa vēlas turpināt fundamentālos pētījumus. Tas ir jautājums par uzticību un attieksmi pret savu darbu.

Zinātnieki ir ļoti dažādi. Dažiem ir unikālas un neparastas personības. Daudziem ir lieliska humora izjūta. Domāju, tas palīdz nepastāties brīžos, kad šķiet, ka ir ļoti grūti, jo zinātnē ir daudz izaicinājumu. Neatlaidība ir tā, kas palīdz pārvarēt eksperimentu neizdošanos, kas ir ikdiena zinātnieka darbā, un turpināt līdz izdodas.

Man patīk Latvijas un Baltijas daba. Ļoti patīk Rīga! Tik nelielā teritorijā ir gan smilšainas pludmales, gan dabiski meži un liela, aktīva pilsēta ar rosīgu un gleznainu vecpilsētu. Latvijā var izbaudīt dažādus gadalaikus, tie šeit ir diezgan izteikti jūtami. Siltajos mēnešos man patīk doties uz piejūras mežu gailenēs un baravikās.

Savas darba gaitas zinātnē uzsāku 60. gados. Tajā laikā strādāju Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā un nostrādāju tur līdz 1991. gadam. Darbs bija saistīts ar Salaspils kodolreaktoru - ar neitronu aktivācijas analīzi. Strādājām pie dažādu objektu analīzes - gan bioloģiskiem, ģeoloģiskiem, gan medicīnas un ekoloģijas. 1991. gadā kodolreaktors atdalījās no ZA Fizikas institūta un izveidojās Kodolpētniecības centrs. Tas bija pārmaiņu pilns laiks. Tā kā mēs bijām saistīti ar kodolfizikas jomu, nonācu šajā centrā. Telpiski pārvietošanās nenotika, bet iestāde tā jau bija cita. Viss tas notika 90. gadu sākumā - laikā, kad valstī bija citi apstākļi, un arī atbalsts zinātnei bija zems. Bet neitronu aktivācijas nozare bija pieprasīta. Mēs bijām interesanti ģeologiem, biologiem, mediķiem, ķīmiķiem. No 1993. gada es kļuvu par Neitronu aktivācijas analīzes (NAA) laboratorijas vadītāju. Pēc tam sekoja jauni notikumi saistībā ar kodolreaktora slēgšanu, un tā mēs vairākas laboratorijas domājām, kur tālāk turpināt savas darba gaitas. Viena iespēja - pievienoties Fizikas institūtam, bet bija vēl pāris citas iespējas. Rezultātā pēc Salaspils kodolreaktora slēgšanas mēs - 3 laboratorijas - 1999. gadā 1. janvārī pievienojāmies LU Cietvielu fizikas institūtam. Mēs pārprofilējamies no neitronu aktivācijas analīzes uz radiācijas piesārņojuma mērījumiem un monitoringu. Uzturēšanās mums joprojām bija Salaspils kodolreaktora teritorijā, kas bija saistīts ar radiācijas drošību un mērīšanas iekārtām. Pēc tam kodolreaktoru pārņēma LU Ķīmiskās fizikas institūts. Kad to pārņēma Valsts ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, mēs devāmies uz LU CFI Ķengaraga ielā. Rezultātā divas laboratorijas: Kodolreakciju un Neitronu aktivācijas analīzes apvienojāmies vienā - Radiācijas fizikas laboratorijā. Atskatoties varu teikt, ka darbs Salaspilī bija interesants. Kad kodolreaktors sāka darboties, mēs visi bijām jauni zinātnieki. Neitronu aktivācijas analīze arī bija jauna zinātnes nozare, kurā strādājām. Tas bija pacēluma laiks. Kad šis dzīves posms noslēdzās, bija, protams, skumji, un arī mūsu palika arvien mazāk.

LU CFI Radiācijas fizikas laboratorija tika izveidota 1999. gadā apvienojot fiziķus no likvidētā Latvijas Zinātņu Akadēmijas Kodolpētniecības centra pētnieciskajām laboratorijām. RFL sadarbībā ar zinātniskajiem centriem Grenoblē un Minhenē iegūtajiem rezultātiem ir starptautiska nozīme, jo dati par dažādu kodolu īpašībām un struktūru ir nepieciešami ne vien mūsu fundamentālo priekšstatu papildināšanai par fiziskās pasaules uzbūves ainu, bet arī kodolfizikas pielietojumiem astrofizikā, materiālu zinātnēs, vides pētījumos, medicīnā un enerģētikā. Tāpat RFL iegūtie rezultāti dod praktisku ieguldījumu Latvijas vides aizsardzībā un kodolfizikas metožu izmantošanā citos pētījumu virzienos.

Attīstība zinātnē notiek nepārtraukti. Dažāda mēroga sasniegumi arī. Pētījumi, pie kuriem mēs strādājām saistībā ar retzemju elementu kodolu struktūru, lādētu daļiņu mijiedarbību ar vielu un radiācijas ietekmes novērtējumu uz apkārtējo vidi joprojām turpinās.

Domājot par to, kādi cilvēki sastopami zinātnē, jāsaka, ka esam ļoti atšķirīgi un individuāli. Kas mums varētu būt kopīgs? Laikam jau zināms dullums. Arī fiziķi ir dažādi. Mana kursa biedre nesaprata, kā es varu strādāt eksperimentālu darbu, kur rezultāti ne vienmēr ir paredzami. Bet tur jau tas sāls! Viņa bija fizikas pasniedzēja, kur darbs ir vairāk vai mazāk nemainīgs.

Skolas laikā man patika un padevās matemātika. 9. klasē atnāca jauns fizikas skolotājs, kurš prata radīt interesi un izpratni. Kad vajadzēja iet tālāk mācīties, bija doma studēt matemātiku. Bet mani pamudināja tomēr doties studēt fiziku, ko arī izdarīju. Studiju laikos fizmatiem sākumā pasniedza tikai matemātiku. Tad sekoja vispārīgā fizika - līdz pat kodolfizikai. Diemžēl Universitātē pasniedzējs lasīja šo priekšmetu stipri monotons, tāpēc lielu aizrautību studentos neradīja. Bet kad sākās speckursi kodolfizikā, tie manu interesi rosināja daudz vairāk, jo 2. kursā biju sākusi darba gaitas NAA laboratorijā. Nenoliedzama ir pasniedzēju loma, jo ir jāspēj rosināt un attīstīt interesi par priekšmetu.

Mans darbs ir bijis saistīts ar daudzām jomām. Bija ne pārāk ilga sadarbība ar arheologiem, kurus interesēja mikroelementu saturs kaulos saistībā ar barības ķēdi: vai mūsu senči bijuši veģetārieši vai gaļēdāji. Bija jāapstaro un jāanalizē Burtnieku kapulaukā atrastie kauli. Tas raisīja lielu bijību, un tādu pieredzi gadiem atceries. Gandarījums ir par to, ka nodibinājām Radioaktivitātes testēšanas laboratoriju, sagatavojam kvalitātes grāmatu un LATAK ieguvām sertifikātu. Tas bija liels darbs un ieguldījums.

Man ir kalnos kāpšanas trakums. Kur tik nav pabūts visu šo gadu laikā - Kaukāzs, Pamirs! Neaprakstāms ir dabas majestātiskums, stāvot kalna galā. Protams, kalnā kāpšana ir viens pamatīgs izaicinājums, bet kad esi tajā ritmā, tad saproti, ka ir tā vērts. Dzīvojot aktīvu dzīvesveidu, tas arī kļūst par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Savādāk vairs nevari.

Institūtā es sāku strādāt tad, kad jau bakalaura studijas biju pabeigusi. Bakalaura darbu universitātē es izstrādāju fizikālās ķīmijas nozarē, jo mani vienmēr vairāk ir saistījusi tieši fizikālā ķīmija, līdz ar to arī LU Cietvielu fizikas institūts bija saprotama izvēle, kur uzsākt darba gaitas. Bakalaura darbu izstrādāju rentgenmetožu laboratorijā, un tas bija par kristalizāciju un polimorfismu. Diezgan tālu no tā, ko es daru pašlaik, bet ir lietas, kas noder arī esošajā zinātniskajā darbā. Es strādāju ar nātrija jonu baterijām, sintezēju materiālus un pārbaudu to īpašības.

Pamatskolā līdz pat vidusskolai es biju domājusi, ka es darīšu kaut ko pilnīgi citu. Ņemot vērā, ka es biju ļoti aktīva un man patika uzstāties, man likās, ka es varētu būt pasākumu vadītāja, strādāt televīzijā vai žurnālistikā. 7. klasē es pārgāju uz Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, jo man eksaktās mācības viegli padevās. Kad sākās ķīmija, viss, ko mēs mācījāmies, likās ļoti loģiski, interesanti, bet pamanīju, ka ne visiem tā ir. Lielai daļai cilvēku ķīmiju uztver kā lielu mistēriju, bet man viss šķita pat ļoti pašsaprotami. Mani motivēja skola un skolotāji. Esmu mācījusies divās skolās. Pirmajā skolā nebija pat tādas domas, ka varētu nākotni saistīt ar zinātni. Otrajā skolā man paveicās ar savu pirmo ķīmijas skolotāju - vai nu es pati visu sapratu vai arī viņš tik saprotami visu mācīja, iespējams, abi faktori kopā. Ar skolēniem, kuriem bija potenciāls, nopietni strādāja, palīdzēja, motivēja un nāca pretī. Vidusskolas laikā piedalījos ķīmijas olimpiādēs, apmeklēju papildus nodarbības, skolotāja arī mani uz to mudināja. Vienā brīdī secināju, ka tas būtu neloģiski iegūtās zināšanas nepilnveidot un aiziet studēt kaut ko pilnīgi citu. Universitātē nevienā brīdī savu izvēli nenožēloju, jo man patika viss, ko mēs darām un iemācāmies. Vienmēr esmu jutusies, ka esmu savā vietā.

Man vienmēr ir saistījuši cietie rieksti, kas bija olimpiāžu uzdevumi, jo ar azartu tos risināju un meklēju atbildes. Tā sanāca, ka tieši ķīmijā man sanāca tos veiksmīgi izpildīt. Jau sākotnēji man iepatikās neorganiskā ķīmija. Arī matemātika vienmēr ir labi padevusies. Pētnieciskie darbi - lai gan maz skolā bija – īpaši neuzrunāja.

Es atnācu uz institūtu, lai gūtu pieredzi un uzzinātu vairāk par zinātniskajiem procesiem. Tā sajūta - esot šajā nozarē – ir diezgan nereāla. Ar prieku nāku uz darbu katru dienu, jo mūsu darbs ir daudzveidīgs, un nepārtraukti iemācies jaunas lietas. Tas ir kā turpinājums skolai un universitātei. Te nav rutīna, visu laiku jānāk klajā ar jaunām idejām. Šī man ir ļoti piemērota vide, kur strādāt, un man tiešām ļoti patīk būt šeit! Šobrīd esmu vairāk pētniecībā, bet gribēt kādreiz būt arī par pasniedzēju universitātē. Kamēr es studēju bakalauros, es strādāju par ķīmijas skolotāju un arī organizēju ārpusklašu ķīmijas pasākumus reizi mēnesī. Man ļoti patika strādāt ar bērniem, tāpēc nākotnē labprāt pasniegtu topošajiem zinātniekiem. Tas ir liels gandarījums, ka ar savām zināšanām un pieredzi vari radīt aizrautību ar zinātnes pasauli.

Man šī nozare ir jauna, apmēram gads, kopš es šeit esmu. Iepazīstos ar nozari, mēģinu saprast, kā viss šeit notiek. Pašlaik mācos maģistrantūrā. Ja būs konkrēta tēma un dzinulis, noteikti došos uz doktorantūras studijām.

Esot zinātniskajā darbā, nekas nestāv uz vietas. Visu laiku ir jāmācās - jauna iekārta, jaunas metodes. Nevienā brīdī nenokļūsi rutīnā. No vienas puses tas ir aizraujoši, no otras - tiem, kas izvēlas šo ceļu, šis jāuztver kā iespēja nevis izaicinājums.

Man prieku sagādā garas pastaigas - gan dabā, gan pilsētā. Tas man vienmēr ir paticis. Arī grāmatu lasīšana saista un teātris, kuru pirms pandēmijas apmeklēju 2-3 reizes mēnesī. Jo īpaši patika ‘”Linda Vista”, Latviešu mīlestība”, arī pārsteidzoša bija “Pūt Vējiņi” izrāde - tik neierastā formā.

Lai vai kāda situācija un izaicinājums, uzskatu, ka labāk ir pamēģināt, nekā pēc tam nožēlot, ka neizdarīji. Sliktākais, kas var notikt, var nesanāk, var saņemt atteikumu. Ja tā padomā, nemaz tik biedējoši tas nav. Starp citu, diezgan bieži arī viss sanāk. Atliek tikai to soli spert, un viss izdosies.

Fiziku sāku apgūt jau pirmsskolas vecumā. Mans pirmais fizikas skolotājs bija mans tētis. Viņš vienmēr man ir mācījis fiziku, bieži vien tā, ka pati to nenojautu. Tas sākās jau agrā bērnībā, kad mūsu mājās notika īsti pētnieciskie eksperimenti, konstruēšana, lodēšana. Būtībā tā bija fizikas likumu pārbaudīšana, izprašana un pielietošana. Tikai vārds „fizika” skaļi netika teikts – tēvs mums, bērniem, to spēja pasniegt kā aizraujošu rotaļu, kas nebija nošķirta no pasaules izzināšanas citos aspektos – sporta, mākslas, valodu apgūšanas, matemātikas, mūzikas.

Skolā man vienlīdz labi padevās daudzi mācību priekšmeti, tāpēc arī bija grūti izlemt, kur doties studēt. Pēc ilgstošām pārdomām un sarunām ar ģimeni, nolēmu stāties LU Fizikas un matemātikas fakultātes Fizikas nodaļā, jo fizikas studijas ietver un attīsta daudzas prasmes matemātikā un inženierzinātnēs, kā arī veicina izpratni par dabu. Es domāju, ka tik daudzpusīgas studijas man palīdzēs izvēlēties, ko es darīšu pēc tam, jo uzsāku studijas ar domu, ka tas mani izglītos, attīstīs un iedvesmos turpmākām mācībām. Tajā laikā vēl neplānoju kļūt par zinātnieci. Tas mainījās, kad nonācu LU Cietvielu fizikas institūtā ar mērķi izstrādāt bakalaura un maģistra darbus. Īpaši iedvesmojos no kopīgā darba ar Ēriku Birku, kurš mani aicināja pievērsties bezsvina segnetoelektrisko materiālu izpētei un vēlāk kļuva par manu darba vadītāju. Vērojot ar kādu mērķtiecību un entuziasmu viņš strādā, arvien vairāk aizrāvos ar zinātnes pasauli. Tā arī es turpināju strādāt LU CFI. Mans pašreizējais darbs joprojām ir saistīts ar bezsvina segnetoelektrisko materiālu pētīšanu, attīstot to dažādos virzienos un veidos. Tā ir joma, kurā es ikdienā darbojos ar lielu gandarījumu. Patiesa interese par zinātni radās tieši darba procesā, kad strādāju pie konkrētas tematikas ar konkrētiem cilvēkiem un konkrētā jomā.

Mans ikdienas darbs zinātnē ir daudzveidīgs. Tā ir viena no tām lietām, kas man šajā darbā patīk. No vienas puses, var būt rutīna, jo ir tādi darbi, kas prasa pacietību un monotonas darbības, piemēram, uzņemot attēlu sērijas pie mikroskopa. No otras puses, iegūto rezultātu apstrādē un analīzē neiztikt bez radošas pieejas un jaunām idejām, jo te bieži rodas daudz jautājumu un slēpjas kāda intriga. Laboratorijā pašlaik es strādāju pārsvarā ar skenējošo elektronu mikroskopu, kā rezultātā iegūstam pētāmo materiālu attēlus un to ķīmiskajam sastāvam atbilstošus spektrus. Pēc tam, kad šie attēli un spektri ir iegūti, ļoti ilgs laiks tiek veltīts tam, lai iegūtos datus analizētu. Uzsākot analīzi, tiek izvirzītas hipotēzes, tās gaitā tiek prognozēti tālākie novērojumi, veidots tālākais darba plāns. Es piedalos arī sastāvu izgatavošanā, noformulējot uzdevumu kopā ar ķīmiķiem, kas paredz to, kādā veidā un kāds tieši materiāls tiks izgatavots, un veicu citus eksperimentālos mērījumus. Balstoties uz iegūtajiem rezultātiem, mēs veidojam saikni starp izgatavošanu un tām materiālu īpašībām, ko novērojam un ko vēlamies iegūt. Pēc tam savs darbs ir jāapkopo, jānoformē un jāprezentē zinātnieku sabiedrībai – tā ir zinātniskās publikācijas rakstīšana, uzstāšanās konferencēs un semināros. Dažkārt lasu lekcijas studentiem par sava darba tematiku.

Lai gan pastāv dažādi uzskati par zinātniekiem, katrs zinātnieks ir personība. Jā, ir prasmes, kas ir kopīgas daudziem, piemēram, patstāvība, spēja saredzēt kopainu un iedziļināties detaļās, tomēr katrs no mums ir atšķirīgs un ar savu stāstu. Darbs zinātnē var būt piemērots cilvēkiem, kam patīk strādāt pilnīgi patstāvīgi. Tajā pašā laikā daudziem zinātniekiem ir ļoti labas komunikācijas prasmes, jo liela daļa no mums strādā komandā, kā arī regulāri sazinās ar citiem zinātniekiem Latvijas un starptautiskā mērogā. Manuprāt, zinātnieks vienmēr ir bijis ieinteresēts dalīties ar savu ideju vai atklājumu, tāpēc esam atvērti sarunai ar sabiedrību.

Man ļoti svarīga ir saudzīga attieksme pret apkārtējo vidi, tam ikdienā pievēršu pastiprinātu uzmanību. Esmu ļoti gandarīta, ka mans darbs zinātnē ir saistīts ar tādiem pētījumiem, kas rezultējas videi draudzīgu risinājumu izstrādē. Kopā ar kolēģiem strādājam pie tādu jaunu segnetoelektrisko materiālu radīšanas un izpētes, kas nesaturētu ķīmiski bīstamus elementus. Atšķirībā no mūsdienās plaši pielietotajiem segnetoelektriķiem, jaunie materiāli nesatur svinu, kas atzīts par cilvēku veselībai un apkārtējai videi kaitīgu. Mainot sastāvdaļu koncentrācijas, izvēloties dažādas izgatavošanas metodes un to parametrus, ir iespējams plašās robežās mainīt šo materiālu īpašības. Pašlaik mēs strādājam pie bezsvina segnetoelektriķu izgatavošanas procesa izpētes un pilnveidošanas. Mūsu darbs ļaus pietuvināt šos materiālus ražošanai.

Man ir prieks gan par tiem LU CFI studentiem, kas izvēlas veikt savus pētījumus šeit institūtā, kur zinātnieku darbs ir kļuvis konkurētspējīgs pasaules mērogā, pateicoties attīstītai infrastruktūrai, gan par tiem, kas dodas uz citām Eiropas valstīm studēt vai izstrādāt savus doktora darbus. Ir patīkama sajūta, ka esam daļa no pasaules zinātnes telpas. Sadarbība starptautiskā mērogā attīstās, jo tas dod iespēju paveikt daudz vairāk un piedalīties lielāka mēroga pētījumos. Tā kā ceru, ka arvien vairāk jauniešu izvēlēsies kļūt par zinātniekiem, jo šī tiešām ir plašu iespēju profesija ar augstu pievienoto vērtību. Par to arī stāstījām Latvijas skolu jauniešiem L`ORÉAL un UNESCO atbalstītā projekta par sievietēm zinātnē ietvaros.

Otra mana lielākā aizraušanās pēc fizikas ir mūzika. Pašlaik spēlēju bungas perkusionistu grupā „Samba de Riga”, kas izpilda karstos Brazīlijas ritmus. Kopš 2010. gada esmu šīs grupas mākslinieciskā vadītāja. Bez bungu spēlēšanas un uzstāšanās uz skatuves, veidoju aranžijas, horeogrāfiju, vadu grupas mēģinājumus un apmācu jaunos perkusionistus. Man tuvs ir gan sportisks un aktīvs dzīvesveids, gan mierīgākas aktivitātes. Esmu pamanījusi, ka zinātnieki izvēlas tādus hobijus, kas saistīti ar radošu izpaušanos, un nereti velta tiem daudz laika, attīstot tos augstā līmenī. Bieži arī šeit zinātnieks izmanto savu nopietno pieeju un tvērienu.

Tas, ka es nonācu zinātnē, bija vairāku apstākļu kopums. Skolā man padevās vienlīdz labi gan eksaktie, gan humanitārie priekšmeti, tāpēc 12. klasē šķita, ka visas durvis vaļā. Tomēr izvēlējos studēt fiziku, jo man tas bija kā izaicinājums. Salīdzinot ar matemātiku, kur viss šķita saprotams, fizikā joprojām bija daudzas neskaidrības, tāpēc gribēju tās vairāk izprast.

LU CFI nonācu laikā, kad bija jāizstrādā bakalaura darbs. Darba tēma bija saistīta ar elektronu paramagnētisko rezonansi. Pieteicos pie profesora Ulda Roguļa, jo atmiņā bija palikušas viņa interesantās lekcijas un tas, kā viņš pasniedza. Pēc bakalaura darba izstrādes turpināju darbu institūtā un sāku arvien vairāk iedziļināties cietvielu fizikā.

Lai kļūtu par zinātnieku, manuprāt, pats svarīgākais ir griba. Ir tāds teiciens “Where there is a will - there is a way”. Tas nozīmē, ka jābūt motivācijai ieguldīt laiku, darbu un pacietību. Mācāmies darot, un atklāsmes nāk ar laiku. Man personīgi ļoti svarīga ir plānošana, tā ir neatņemama ikdienas darba procesa daļa - jo īpaši zinātnes projektu ietvaros. Man patīk atzīmēt padarītos darbus, jo tad redzi, ka notiek virzība. Ir dažādi veidi, kā nonākam līdz attiecīgajai pētījuma tēmai. Piemēram, apzinām, kādas ir mūsu iespējas, kādu pienesumu mēs varētu dot, kāda infrastruktūra pieejama. Liels prieks par to, ka LU CFI strādājam ar pasaules līmeņa iekārtām. Dažreiz idejas pētījumam rodas eksperimentu rezultātā, iegūstot negaidītu efektu. Strādāju ar elektronu paramagnētiskās rezonanses spektroskopijas metodi, ar kuru iespējams izpētīt defektus atomārā mērogā. Defekti vielās vienmēr ir klātesoši, un tie nodrošina materiālam labākas vai sliktākas īpašības.

Ļoti nozīmīgs sasniegums institūtam ir dalība EUROfusion, kas ir vērienīgākā zinātniskās pētniecības programma Eiropā. Viena no risināmām problēmām ir kodolsintēzes reaktoru diagnostikas sistēmu, logu, monitoringa iekārtu un to daļu optiskie un dielektriskie materiāli, kuriem ir jābūt noturīgiem pret ekstrēmas intensitātes neitronu starojumu. Šīs problēmas risināšanā LU CFI piedalās ar projektu, kura mērķis ir detalizēta funkcionālo optisko un dielektrisko materiālu uzvedības paredzēšana un analīze ekstrēmos radiācijas apstākļos. Daudzi zinātnieki ir pārliecināti, ka kodolenerģija ir nākotnes enerģija.

Ikdienas darbs zinātnē saistīts arī ar neparedzamību gan materiālu izpētē, gan iegūtajos rezultātos. Svarīga gan precizitāte, gan spēja saredzēt kopainu. Gandarījumu dod apziņa, ka ar savu darbu es palīdzu kolēģiem un dodu ieguldījumu plašākam pētījumam. Zinātnē jāspēj domāt dažādos līmeņos - detalizēti, bet nepazaudējot mērogu.

Atskatoties uz pēdējo gadu periodu LU CFI, prieks novērot, kā tiek modernizēta infrastruktūra, līdz ar to parādās daudz plašākas pētījumu iespējas. Arvien vairāk pie mums institūtā strādā topošie un jaunie zinātnieki, kuriem ir savs redzējums un kurus arī iesaistām projektos gan vietējā, gan starptautiskā mērogā.

Brīvajā laikā esmu aizrāvies ar sporta deju dejošanu. Tas man hobijs kopš skolas laikiem. Bet nu jau esmu to sācis apvienot ar skriešanu, tā kā esmu par aktīvu atpūtu.

Es nāku no Vidzemes piekrastes līvu zvejnieku ģimenes Saulkrastu pusē. Bērnībā gāju jūrā tēvam līdzi, līdz ar to dabas likumi piesaistījuši manu uzmanību vairāk nekā tikai zinātkāres līmenī. Zvejnieka izjūta par laikapstākļiem bieži vien ir daudz precīzāka nekā meteorologiem, jo tik cieša ir saskarsme ar dabu un tik laba tās likumu pārzināšana. Bērnībā sākās arī mana aizrautība ar volejbolu, kas zvejnieku ciemā bija klasiskais sporta veids, jo tīklu netrūka. Mēs, puikas, spēlējām pa dienu, bet vakarā nāca lielie vīri un reizēm laida mūs uz laukuma, un mēs ļoti centāmies. Volejbola spēles būtība bija nevis tehnikas demonstrējumos, bet gan savstarpējās sapratnes veidošanas mākā. Sportā katram ir jāattīsta savas unikālās prasmes. Mana spēcīgā puse šajā spēlē bija liels reakcijas ātrums, ko arī novērtēja, kad nonācu Maskavas valsts universitātes (MVU) izlasē. (1963.gadā pēc sekmju izvērtēšanas Latvijas valsts universitātē (LVU) tiku uzaicināts turpināt studijas MVU, kuru 1966.gadā absolvēju ar izcilību un atgriezos strādāt Latvijā).

Savu mūžu esmu veltījis zinātnei. Fizika jau vārda grieķiskajā izcelsmē nozīmē "daba”, un to arī mēs darām - izzinām, pārbaudām dabā pastāvošās likumsakarības. Mums apkārt joprojām ir tik daudz neizprasta, par to ir tikai nojausma, kas nepiemīt, piemēram, mākslīgajam intelektam, par ko tik daudz šodien tiek runāts. Cilvēks ir daudz sarežģītāks. Zinātniekam būt ir brīnišķīgi. Man vienmēr piemitusi nepieciešamība uzzināt kaut ko jaunu - tādu, ko neviens vēl cits nezin, un darīt to zināmu citiem, lai mēs visi taptu zinošāki un spējīgāki kaut ko ļoti labu paveikt. Zinātne jau pēc savas būtības ir vērsta uz to, lai mēs arvien vairāk varētu sniegt ieguldījumu attīstībā, un redzēt, kā atrisina vienu vai otru jautājumu, kas kļuvis iespējams tieši zinātnes dēļ. Uzskatu, ka ļoti svarīgi ir bērnos rosināt vēlmi saprast apkārtējo pasauli. Tā mums sabiedrībā ļoti trūkst šodien. Varam novērot, kā cilvēki ir zaudējuši šo nepieciešamību, un ir vērojama nevēlēšanās iedziļināties dažādos procesos, kas ir riskanti. Jau no bērnības jāveicina apziņa dzīvot saskaņā ar dabu. Bērni tajā ziņā ir ļoti atsaucīgi. Savos mazbērnos redzu, kā viņi iedegas brīdī, kad sāku šo izziņu rosināt, piemēram, jautājot, kāpēc aug zāle, jo tas ir ļoti sarežģīts process. Un bērns sāk domāt. Tā arī tas strādā - un vislabāk - ar konkrētiem piemēriem, veicinot zinātkāri. Satraucoši ir vērot pasaulē notiekošo, kā piemēram, ignoranci pret dabu, mūža mežu izciršanu. Jau redzam un piedzīvojam sekas, ko šāda attieksme pret apkārtējo vidi un īstermiņa domāšana var nodarīt.

Strādājot ar jauniešiem, svarīgi ir viņus aizraut, ieraudzīt katra talantu, parādīt virzienu. Pirmajā lekcijā ar eksperimentālas ierīces palīdzību uzskatāmi parādu to, kā redzu mūsu turpmāko sadarbību un mijiedarbību. Ierīce sastāv no dažāda garuma plāksnītēm un ar tām mehāniski saistīta riteņa, kuru var iegriezt. Tā kā plāksnītēm ir dažāds garums, katrai ir sava pašsvārstības frekvence. Kad riteņa griešanās frekvence sakrīt ar kādas plāksnītes pašsvārstības frekvenci, šī plāksnīte jūt un sāk ļoti svārstīties. Kad tas ritenis griežas lēnāk, apskatītā plāksnīte apstājas, un sāk svārstīties nākošā plāksnīte, kuras pašsvārstības frekvence sakrīt ar lēnāko riteņa griešanās frekvenci. Tad es saku, ka es esmu tas ritenis un Jūs - tās plāksnītes. Nekad nebūs tā, ka visi vienmēr visu uztvers un sapratīs bet es cenšos runāt un pasniegt tā, lai pēc iespējas vairāk jauniešu iekustētos. Tie, kas ir nonākuši rezonansē, tie arī saskatīs un uztvers. Prieks, kad studenti nāk un saka, ka beidzot sapratuši, kāpēc fizika ir interesanta. Kāpēc? Dabā pastāv noteiktas likumsakarības; tādas, kaut arī pavisam citādas, pastāv arī sabiedrībā, un, ja tās zina, ir labāka dzīve.

Institūta direktora amatā atrados laikā no 1984. – 1992. gadam. Tas bija lielu pārmaiņu laiks. 90. gadu sākumā pēc PSRS sabrukuma Latvijā ievērojami samazinājās zinātniskā un zinātniski tehniskā personāla skaits. Tā kā katram laikam savi izaicinājumi, jo sevišķi tik nozīmīgu vēsturisku notikumu kontekstā. 80. gadu beigās LVU CFI bija kļuvis par vienu no lielākajiem un raženākajiem fizikas centriem Latvijā. Tas regulāri organizēja Vissavienības, Baltijas un vietējās konferences un seminārus par kristālu fiziku, defektu veidošanos kristāliskos un stiklveida materiālos, segnetoelektriskajiem materiāliem, t.sk. caurspīdīgo segnetokeramiku, cietvielu joniku, eksperimentu automatizāciju un datorprogrammu izstrādi. Šajos virzienos LVU CFI kļuva par vienu no vadošajām pētnieciskajām iestādēm Padomju Savienībā. Mans mērķis bija strādāt pie tā, lai institūta iekšējā vide būtu sakārtota un lai mēs noturētu institūta prestižu. Vienmēr esmu uzskatījis, ka ļoti vērtīgi ir zinātniskie semināri, kuros ir iespēja radošās diskusijās izdiskutēt zinātniskos rakstus. Svarīgs mērķis bija arī zinātnisko rakstu publicēšana pēc iespējas labākos izdevumos. Domājot par to, kas zinātniekam ir vērtīgs, nenoliedzami, Hirša indekss, bet papildus tam - zvejnieku dzīvesziņas līdzībās runājot - zaļā stara meklēšana, lai būtu nepārtraukta virzība.

Ir gandarījums par paveikto un ieguldīto darbu fizikā. No klasiskās cietvielu fizikas, kas balstās uz kristāliem, kas regulāro struktūru un likumsakarību dēļ ir salīdzinoši viegli aprakstāmi, izdevās pāriet uz stiklu fiziku. Salīdzinot var teikt, ka stikls ir kā pūlis, kur valda nekārtība, un te toreizējā cietvielu fizika vairs nebija spējīga neko pateikt. Sākām domāt, ka nekārtība nav visaptveroša; arī pūlī nevar stāvēt viens otram uz galvas vai vienā vietā – nez cik cilvēku. Studentiem nekristālisko vielu fizikas kursā uzsveru, ka nesakārtotas stiklveida struktūras zinātniskais apraksts nav vienkārši izveidojams, bet stiklveida stāvokļiem ir praktiskas priekšrocības. No nesakārtota stikla kausējuma var izvilkt ļoti tievu un garu diedziņu, kuru var izmantot kā gaismas vadu. Izrādījās, ka no pietiekami tīra materiāla, stiklveida silīcija dioksīda, veidotā stikla šķiedrā, kurai ir apvalks, notiek fizikas parādība – ielaižot šķiedrā svārstīties gaismu, sākas tās pilnīga iekšējā atstarošana un vadus var visādi locīt, bet gaisma iet un iet, un to var arī organizēt ļoti īsos impulsos un droši pārsūtīt simtiem kilometru tālu jebkādu informāciju – tie ir optiskie sakari. Vēl kādu pasaules mēroga zinātnisko atklājumu veicām, risinot kritisko jautājumu saistībā ar to, ka gaismas vados parādījās traucējošs sarkanās luminescences blakusefekts. Amerikāņi domāja, ka ūdeņraža piejaukuma dēļ. Mēs pierādījām, ka, apstarojot tīru stiklu bez ūdeņraža, tik un tā parādās luminiscence, un izpētījām, ka tā nav atkarīga no ūdeņraža klātbūtnes, bet no skābekļa atoma saistības tikai ar vienu silīcija atomu.

Attīstība notiek ar lēcieniem. Esmu piedalījies tajā lēcienā, kad informācijas pārvade - kabeļi - pārgāja no elektriskajiem uz optiskajiem, kas spēj pārraidīt tūkstošreiz vairāk informācijas nekā parastais kabelis. Tas bija milzīgs sasniegums, bet kā jau ar visiem jauninājumiem - bija arī daudz skeptiķu. Ar to ir jārēķinās zinātniskajā darbā.

Darīt labu citiem - tas vienmēr bijis mans mērķis, ko arī esmu centies realizēt. Ceru, ka esmu spējis dot vairāk citiem nekā no citiem ņēmis. Ļoti svarīgi ir šādu attieksmi ievērot arī citās dzīves jomās.

Neatkarīgas Latvijas laikā kopš 1990.gada, pildot dažādus ievēlēto un nominēto darbu pienākumus, vienmēr esmu darījis visu iespējamo, lai aizstāvētu un nostiprinātu zinātnes vietu Latvijā, Eiropā un pasaulē. Diemžēl ne vienmēr tas ir guvis politiķu atbalstu. Kad vairākkārt biju ievēlēts par Latvijas Zinātnes padomes (LZP) priekšsēdētāju, priekšsēdētāja vietnieku vai ekspertu komisijas locekli, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas vēlētajos amatos (Ģenerālsekretārs, Ārlietu sekretārs un Viceprezidents) un būdams 5.Saeimas deputāts aktīvi sadarbojos ar Izglītības un zinātnes ministriju, Valdību un Saeimu, virzoties uz nospraustajiem mērķiem. Labāki rezultāti tika sasniegti, piedaloties iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību un NATO, panākot Latvijas uzņemšanu šajās institūcijās.

Tas, ka nonācu zinātnē, bija vairāku apstākļu kopums. Kad biju maza, bieži devos mammai līdzi uz darbu Daugavpils Universitātē. Kamēr viņa pasniedza lekcijas dabaszinātnēs (arī fizikā), es spēlējos turpat blakus. Man bija sapnis, ka kādu dienu izaugšu un rakstīšu uz tās tāfeles.

Skolā man labi padevās visi mācību priekšmeti. Nepieļāvu tādu domu, ka varētu uz skolu nākt nesagatavojusies. Matemātikā ar lielu prieku rēķināju uzdevumus, jo vairāk jo labāk. Piedalījos neskaitāmās olimpiādēs teju visos mācību priekšmetos, sākot ar eksaktajām zinātnēm un beidzot ar valodām un pat mājturību. Skolas laikā man bija jāizstrādā divi zinātniski pētnieciskie darbi, tos abus izvēlējos veikt fizikā. Ar vienu no šiem darbiem ieguvu pirmo vietu valsts mērogā. Vēl arī pretendēju uz Vītolu fonda stipendiju, un viens no jautājumiem intervijā bija par to, vai esmu izvēlējusies studiju virzienu. Apskatot manus sasniegumus, man ieteica apsvērt studijas eksaktajās zinātnēs. Tad arī pieņēmu gala lēmumu, ka mācīšos fiziku, bet vēl nezināju, ka kļūšu par zinātnieci.

Ar lielu bijību sāku studijas. Pēc pirmās nedēļas aizgāju uz bibliotēku pēc mācību grāmatām. To bija tik daudz, ka varēju noklāt visu gultu savā kopmītņu istabā. Biju apņēmības pilna tikt galā ar studiju izaicinājumiem. Man tas izdevās teicami! Studijās ieguldītais darbs rezultējās ar “Gada Fizmats” titulu, diviem sarkanajiem diplomiem fizikā, kā arī LU Fonda stipendijām. Esmu īpaši gandarīta par Mikrotīkla piešķirto stipendiju. Mans šī brīža lielākais sasniegums ir prestižā L’ORÉAL Baltic balva “Sievietēm zinātnē”.

Institūtā nonācu 2. studiju gadā. Man palaimējās, ka tajā brīdī bija vakances EXAFS spektroskopijas laboratorijā. Nenojauzdama, uz ko īsti parakstos, mammas iedrošināta, spēru savus pirmos soļus zinātnē. Jānis Timošenko bija mans bakalaura darba vadītājs. Viņš mani ļoti iedvesmoja darbam zinātnē, uzstādīja latiņu, uz ko man jātiecas. Maģistra un doktordarbu izstrādāju Alekseja Kuzmina vadībā, kas ir izcils zinātnieks un nenovērtējams atbalsts manā karjerā.

Mūsu laboratorija specializējas rentgenabsorbcijas eksperimentu veikšanā, kas kopā ar teorētiskiem aprēķiniem ļauj iegūt unikālu informāciju par absorbējošā elementa lokālo atomāro un elektronisko struktūru. Eksperimentus veicam sinhrotronā starojuma centros visā Eiropā, piemēram, PETRA III (Vācijā), SOLEIL (Francijā), ELETTRA (Itālijā). Biju ārkārtīgi priecīga par iespēju pirmo reizi doties līdzi komandējumā uz Itāliju 2015.gadā. Katru gadu veicam vairākus tāda veida eksperimentus. Atgriežoties Latvijā, ir daudz datu, kurus apstrādāt un modelēt. Lielāko daļu sava darba laika institūtā pavadu, analizējot datus un veicot simulācijas. Šādi pētījumi ļauj saprast, kā materiāla struktūra ietekmē tā īpašības un kā iespējams to modificēt, lai iegūtu vēlamo efektu.

Sava doktordarba ietvaros pētu materiālus, kas maina savu krāsu temperatūras ietekmē. Lai varētu to kontrolēt un izmantot praktiski, svarīgi ir saprast, kā šī krāsas izmaiņa ir saistīta ar materiāla lokālo struktūru. Tie ir fundamentāli pētījumi.

Otra tēma, pie kuras sākām strādāt nesen - rentgenstarojuma detektori. Cenšamies atrast tādu organisko un neorganisko materiālu sistēmu, kas reaģētu uz rentgenu, tajā pašā laikā būtu ar augstu jutību, lokana un darbotos pie zema sprieguma. Šāda veida rentgenstarojuma detektori varētu tikt izmantoti dažādās sfērās, piemēram, medicīnas diagnostikā, drošības skeneros, zinātniskos pētījumos.

Man ir liels gandarījums par katru zinātnisko publikāciju, kas ir kaut kā jauna atklājums. Tas nozīmē, ka ieguldītais darbs ir bijis vērtīgs.

Brīvajā laikā man ar vīru patīk doties pārgājienos un riteņbraucienos. Katru gadu dodamies ceļojumos ar mugursomām un teltīm uz dažādām valstīm. Atmiņā spilgti palikuši ceļojumi uz Islandi, Andoru un Nepālu. Tur ir ļoti skaista daba. Vērts piebilst, ka šādi ceļojumi nav viegli, bet soli pa solim tiek pieveikti ļoti daudzi kilometri, kalnā augšā un no kalna lejā… Tāpat ir zinātnē – katrs pētījums ir kā ceļojums, katra publikācija, kā ceļojuma pieturvieta. Iespējams, ceļš līdz jauniem rezultātiem ir bijis garš un grūts, bet ir neizsakāms prieks uz to atskatīties!

Uzaugu lauku viensētā skolotājas ģimenē vēl vācu okupācijas laikā (dzimis 1943.g.). Bērnībā daudz lasīju: sevišķi interesēja ceļojumu un piedzīvojumu apraksti. Otra lieta, kas sekmēja manu attīstību, bija fiziskās aktivitātes: lauku darbi un ikdienas braucieni ar velosipēdu (vai slēpēm) uz 7 km attālo skolu (Talsos) neatkarīgi no laika apstākļiem. Trešā lieta bija arvien pieaugošā konkurence vienaudžu vidū pārejot no pamatskolas uz vidusskolu un 60. gadu sākumā iestājoties LVU Fizikas studiju programmā. Fizika tai laikā, pateicoties kosmosa izpētei (sputņiks), bija ļoti populāra un uz vienu vietu bija 3 pretendenti. Visu izšķīra iestājeksāmenu atzīmes Universitātē.  

Jau studiju laikā sāku strādāt Segnoelektriķu fizikas laboratorijā prof. V. Fricberga vadībā. Tur bija daudz studenti un ļoti radoša atmosfēra. 1978. gadā, apvienojoties Pusvadītāju un Segnetoelektriķu laboratorijām,  izveidojās LVU Cietvielu fizikas institūts (LVU CFI). Institūta pirmais direktors bija Juris Zaķis, kas iedibināja ļoti demokrātisku Institūta pārvaldi. Esmu no viņa daudz ko mācījies. 

80. gadu beigās LVU CFI bija kļuvis par vienu no lielākajiem fizikas centriem Latvijā  un vairākos virzienos (kristālu fizika, defektu veidošanās stiklveida materiālos, caurspīdīga segnetokeramika, cietvielu jonika, eksperimenta automatizācija)  bija vadošā iestāde visā Padomju Savienībā. Tai laikā, pateicoties PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa pasūtījumiem, darbinieku skaits Institūtā sasniedza  350, no tiem 120 bija zinātniskie darbinieki. 

Un tad nāca Gorbačova laiks ar pārbūvi un glasnosķ. Padomju Savienība sāka sadalīties. Man ir liels gandarījums par iespēju piedzīvot un līdzdarboties Latvijas neatkarības atjaunošanā (1988. – 1991. gadi). Cietvielu fizikas institūts tajā laikā bija Latvijas Tautas Frontes priekšpostenis Latgales priekšpilsētā. Tik dziļa sabiedrības vienotība pēc tam nav pieredzēta.  Arī Institūta darbinieki, neatkarīgi no tautības, bija uz barikādēm. 

Laikā no 1992. gada līdz 1998. gadam biju LU CFI direktors. Tas ekonomiski bija ļoti smags periods. Nebija pieejams finansējums no Padomju Savienības. Jaunajai Latvijas valstij nebija daudz līdzekļu zinātnes attīstībai. Vēl nevarējām iesaistīties Eiropas programmās. Bija jāpieņem ļoti smagi un nepopulāri lēmumi, lai vispār saglabātu Institūtu. Tika ievērojami samazinātas algas (pārejot uz latiem – vidējā alga Institūtā bija 30 Ls vai 50 EUR). Darbinieku skaits samazinājās no 350 uz 120. Liela daļa atrada darbu informācijas tehnoloģiju jomā vai emigrēja.  

Pelnošām struktūrvienībām konkursa kārtībā bija jāiegūst granti. Daļu no grantu finansējuma atdeva Institūta pārvaldes, nepelnošo struktūrvienību un infrastruktūras uzturēšanai. Saimniekošanas algoritmu katru gadu apstiprināja CFI Dome. Demokrātiska institūta pārvalde, cietvielu fizikas speciālistu  konsolidācija CFI (1993. gadā uz CFI pārnāca 20 darbinieki no LZA Fizikas institūta un 1999. gadā 18 darbinieki no LZA Kodolpētniecības centra) un institūta infrastruktūras uzlabošana (apkures sistēmas maiņa, jumta pārbūve un ārējo sienu siltināšana) ļāva institūtam nostiprināties brīvā tirgus apstākļos. 

Atmiņas no 1993. gada ziemas. 

Bija atkusnis. 5. stāva 1. auditorijā sākās seminārs, kur ar ziņojumu uzstājās kolēģis no Dānijas. Solos sēdēja ap 20 CFI darbinieki, saģērbušies mēteļos. Auditorijā vairākās vietās bija salikti spaiņi un bļodas, kur plīkšķēja ūdens piles no caurā griestu seguma. Temperatūra auditorijā, kā parasti ziemā, bija ap + 5 C. Referents bija atbraucis pie mums par saviem līdzekļiem un pirmo reizi nodemonstrēja datorgrafiku. Šajos grūtajos laikos mūs sildīja zinātnieku starptautiskā solidaritāte. Tie CFI zinātnieki, kam bija iepriekšējā gadā bija divas publikācijas, saņēma Sorosa fonda stipendijas. Saņēmām ari ziedojumus no Rietumu kolēģu organizācijām. 

Man ir liels gandarījums, ka CFI  atkal ir no pelniem pacēlusies un ir Latvijā vadošā zinātniskā iestāde fizikā ar lielu starptautisko atzinību. Bet to jau paveica nākošā paaudze... 

Salīdzinot Institūta attīstību pagājušā gadsimta 80. gados un šodien kopīgais ir daudz jauni, enerģiski, izglītoti un motivēti jauni cilvēki. Atšķirīgais: 

- šodien Institūta infrastruktūra (telpas, aparatūra, informācijas nodrošinājums) ir labākā ne vien Latvijā, bet arī Baltijas valstīs; 

- labāki kontakti un sadarbība ar Rietumu valstīm; 

- mūsu laikā Institūtā bija intensīvāka sabiedriskā un sporta dzīve (darbinieku spartakiādes, slēpošanas izbraucieni ar autobusu, pavasarī laivošana pa krāčaino Amatu, tūrisma braucieni uz Karēliju, Baikālu un Kamčatku, burāšana ar vējdēļiem pa Daugavu, regulāras Veselības dienas kopā ar ģimenēm, diskotēkas, “Budēļu” koncerti utt. 

 - LU bija labi attīstīts sporta tūrisms . Studiju laikos “saslimu”ar kalniem un vēlāk regulāri divreiz gadā (vasarā - uz mēnesi) devos kalnos kopā ar pārbaudītiem dalībniekiem (grupā bija 6 – 9 dalībnieki). Līdzi ņēmām alpīnistu inventāru, pārtiku, telti un izbaudījām brīvību, kur naudai un sabiedriskajam stāvoklim nav nekāda nozīme. Sākām ar Karpatiem un Kaukāzu, bet vēlāk, augot pieredzei un sagatavotībai, devāmies augstākās (5.) kategorijas pārgājienos augstajos Vidusāzijas kalnos (Tjanšans un Pamirs). Pēc Neatkarības atjaunošanas vēl apguvu Alpu kalnus, uzkāpjot Monblanā un Grosgloknerā.  1978. gadā, stažējoties Šveicē, apguvu kalnu slēpošanas iemaņas un tagad regulāri kopā ar bērniem un mazbērniem dodamies uz Alpiem slēpot. Ceru, ka Covid pandēmija atkāpsies, un 2022. gadā varēsim atsākt slēpošanu.  

- pēc Valsts neatkarības atgūšanas, kad atvērās Rietumu robežas, kopā ar E. Tardenaku organizējām ceļojumus uz ārzemēm Institūta esošajiem un bijušajiem darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem. Ceļojumos  piedalās 20 - 30 dalībnieki. Ceļojumi sākās no 1998. gada un kopā to bija 23. No 2008. gada esam apmeklējuši: Dolomītu Alpus (Itālija), Kataloniju (Spānija), Skotiju, Turciju, Baltijas jūras salas, Gruziju, Melnkalni, Portugāli, Ziemeļu Norvēģiju, Islandi, Izraēlu, Bulgāriju. No  Krētas un Santorini salām (Grieķija) atgriezāmies šogad 26. septembrī. Nākošgad plānojam doties uz Tiroles Alpiem (Austrija), iesaistot arī bērnus un mazbērnus. 

-  Zinātniskajā darbā svarīgas divas lietas – talants un darba mīlestība. Talants – tā ir spēja saskatīt būtisko, veikli atrast sakarus starp dažādām lietām un faktiem. Talants ir jāattīsta – ikdienā jāmācās, jācenšas nezaudēt iedzimto ziņkāri. Ar darba mīlestību es saprotu cilvēka iekšējo organizētību, tā gatavību uz plānveidīgu un intensīvu darbu. Zinātniekam nav 8 stundu darba laiks. Piemērots brīdis, lai rastos jaunas idejas, var būt arī ārpus laboratorijas. Svarīgi ir mīlēt to ko Jūs darāt.    

- Intensīvais darbs var novest pie izdegšanas, tādēļ labi, ka zinātniekam ir vaļas prieki. Es uzskatu, ka kalni un ceļojumi ir sekmējuši manu zinātnisko darbību. Pēc atgriešanās no kalniem fiziski iztukšots (zaudējis pāris kg no svara), bet morāli piepildīts varat paskatīties uz pētāmo zinātnisko problēmu ar pavisam svaigu skatienu un atrast tai ātru risinājumu. Jums nedraud izdegšana un Jūsu organisms būs norūdīts un izturīgs.  

Mana interese par fiziku sākās skolas laikā. Bija divi mācību priekšmeti, kas man padevās - matemātika un fizika. Kādēļ tieši tie, es nezinu, bet tagad atskatoties, gribu teikt, ka šajos mācību priekšmetos manī bija raksturīgas divas lietas: zinātkāre un mērķtiecība. Zinātkāre, jo bieži sanāca tā, ka mācību stundās aizdomājos gan par jebko citu nesaistītu ar mācību stundu, gan par kaut ko vairāk nekā skolotāju stāstītais. Mērķtiecība tādēļ, ka strādājot pie uzdevuma, vienmēr pārliecinājos par to, ko gribu sasniegt šajā uzdevumā, piemēram, "gribu noteikt kvadrātvienādojuma saknes" vai "gribu zināt, cik ilgi krita manas pildspalvas vāciņš, kurš netīšām izlidoja pa trešā stāva logu". Un visi uzdevumi šķita ļoti saistoši un ikdienišķi. Šo visticamāk nodrošināja manas brīvā laika aktivitātes - man visu laiku patika ķimerēties, kaut ko skrūvēt, taisīt vai labot. Un šeit arī saskatīju sasaisti ar skolā apskatītajiem uzdevumiem un patiešām izjutu, ka tas, ko skolā esmu iemācījies, patiešām noder. Un skolas pēdējos gados es izaugu tāds kā ideju cilvēks - mani ļoti piesaistīja jaunas vai citādi interesantas idejas, kas fizikā manuprāt ir ļoti daudz.

Studēju Latvijas Universitātē. Esmu pabeidzis gan bakalaura, gan maģistra līmeņa studijas, un šobrīd esmu tikko iestājies doktorantūrā. Bakalaura un maģistra studiju laiks man asociējas ar to laiku, kad es biju ārkārtīgi motivēts un enerģisks, jo beidzot varēju mācīties tikai to, kas man patīk, un apzinājos, ka es šo daru sevis dēļ, un mana atdeve tieši pateiks, vai esmu šos gadus veltīgi nomācījies vai arī būšu spēcīgāks cilvēks sabiedrībai.  Kaut nekad skaļi neizteicu šo frāzi, studiju laikā mans galvenais moto bija "Work hard, play hard". Un jā, tas no Wiz Khalifa dziesmas.

Studiju sākumā man patika praktiskās lietas. Vienmēr balsoju par ekskursijām, kur pats ar savām acīm varēju ieraudzīt un saprast to, kā tiek pētīts viss, par ko dzirdēju lekcijās. Un laboratorijas darbi mani piesaistīja vēl vairāk, jo tādējādi es pats ieguvu sasaisti ar reālo pasauli, ieguvu apstiprinājumu, ka lekcijās stāstītais patiešām eksistē. Šī praktiskā pieredze, manuprāt, ir nenovērtējama.

Darbam zinātnē noteikti ir nepieciešama zinātkāre, ir jāuzdod jautājumi, uz kuriem jāatrod atbildes. Tiesa, atbildes uzreiz var nebūt acīmredzamas - tas jāņem vērā, un tādēļ ir nepieciešams būt neatlaidīgam un mērķtiecīgam, ir jāatrod un jāuztur motivācija, jo pētījumi tiek veikti ilgu laiku (biežāk vairāki gadi) un ir viegli pieķert sevi nolaižam rokas. Darbs komandā ir ļoti vērtīgs gan motivācijas uzturēšanas dēļ, gan tādēļ, ka komandā idejas būs vieglāk realizēt. Tādēļ pēdējais, kas būtiski atvieglos darbu, ir komunikācijas prasmes.

Visizaicinošākais, vismaz man, ir saglabāt vēsu prātu, jo būsim godīgi - kaut ne visiem tā šķiet, mūsdienu zinātne un tās idejas ir neaprakstāmi aizraujošas. Par katru jauno novērojumu var gribēties lēkt un priecāties, taču tad parasti zūd fokuss un pieļaujam kļūdas, kas pēcāk var savārīt ziepes gan lielajā bildē, gan paša garastāvoklī. Personīgi es cenšos nedēļas beigās uz lapiņas fiksēt to, ko interesantu es šonedēļ esmu paveicis, lai darba nedēļu varētu noslēgt ar pozitīvām emocijām.

Šobrīd esmu “jauniņais” doktorantūrā. Tās laikā es gribu strādāt pie precīzākas metodes izstrādes un pilnveidošanas organisko savienojumu detektēšanai. Šī ideja man ļoti patīk, jo man ir sajūta, ka tā varēšu sniegt ieguldījumu sabiedrībā. Manuprāt,  tas arī ir tāds kā zinātnieka virs-uzdevums, pie kura cenšos pieturēties.

Kad pienāca laiks atrast zinātnisko institūciju, kurā izstrādāt savu bakalaura darbu, izskatīju LU piedāvātās iespējas, no kurām vislielāko rezonansi izjutu ar LU CFI enerģijas iegūšanas un uzkrāšanas materiālu laboratorijas 'zaļo' domāšanas stilu. Par dabas draudzīguma nozīmīgumu atkal pārliecinājos uz savas ādas, jo visur pārvietojos ar velosipēdu un bieži sajutu nepatīkamās smakas, kas nāk no automašīnām. Tā kā paralēli vēl mācījos, studijās mani aizvien vairāk piesaistīja svārstību spektroskopija. Beigās izdomāju pāriet uz LU CFI Spektroskopijas laboratoriju. Šeit darbojos ar vienām no, manuprāt, interesantākajām metodēm, bet neesmu pazaudējis 'zaļo' domāšanu.

Ārpus ikdienas profesionālās darbības, mani vēl ļoti interesē ekonomika un psiholoģija. Mani ļoti pārsteidz tas, kā kaut kas tik primitīvs kā noruna starp diviem cilvēkiem (tirgošanās, priekšmetu apmaiņa) var novest pie kaut kā tik neaprakstāmi liela, kas ir pasaules ekonomika. Katru reizi, kad par šo domāju, pastiprinās mana apbrīna par cilvēces attīstību. Visinteresantākais man ir lasīt par kādām likumsakarībām, kas šajā zinātnē ir novērojamas, jo visa pamatā ir cilvēku uzvedība. Fizikā ir vienkārši un saprotami, kā varam formulēt likumsakarības un prognozēt iznākumu, jo kā materiāls X uzvedās pirms gada, tāpat arī tas uzvedīsies šodien. Savukārt paredzēt cilvēku uzvedību? Un tam pa virsu vēl formulēt kaut kādas likumsakarības?! Ļoti iespaidīgi. Es to vienkārši nevaru līdz galam aptvert.

Mani zinātnē visvairāk pārsteidz tas, ka katra parādība ir kā sīpols. Drīzāk sīpols ar kauliņu (ja tāds būtu), jo to var atšķetināt, pakāpeniski sadalīt pa kārtām, katru reizi padarot to vienkāršāku, līdz beigās paliek kaut kas nedalāms, fundamentāls.

Spriežot pēc sevis paša, lai uzrunātu jauniešus un topošos zinātniekus, ir jāļauj pēc iespējas vairāk dot iespēju zinātni piedzīvot, jo fizika ir diezgan praktiska, tā var dod taustāmu rezultātu un tas ir jāizmanto.

Man agrāk bija maldīgs priekšstats par zinātni. Šķita, ka zinātne ir tikai skrupuloza eksperimenta izvērtēšana, taču šobrīd to redzu kā sava veida mākslu. Katram uzdevumam vajag pieiet radoši. Arī šķita, ka zinātnieki strādā tumšā drūmā istabā, lai iegūtu kārtējo spektru, bet īstenībā viņi strādā pie idejām un cenšas izprast parādības iemeslus un to, kā tos varētu variēt, lai iegūtu vēlamo efektu. Ar vecajiem priekšstatiem es nekad negribētu darboties zinātnē, taču ar jaunajiem esmu priecīgs, ka varu ar kaut ko tādu nodarboties.

Ārpus darba gribu sajusties brīvi, tādēļ nodarbes parasti neplānoju. Dodu priekšroku bumbas mētāšanai ar draugiem vai izbraucieniem ar velosipēdu, it īpaši nakts braucieniem pa pilsētu, jo tad ierastās pilsētas ielas ir maģiski tukšas un apkārt ir pavisam kluss. Ja jāpaliek mājās, izbaudu mūzikas burvību. Galvenokārt klausos repa/hip-hopa dziesmas, kuras liek man nodomāt: "Ooho, cik negaidīti pateikts!"

Skolas laikā man vienlīdz labi padevās eksaktie priekšmeti – fizika un matemātika, vēl arī diezgan intensīvi spēlēju šahu, kas palīdzēja disciplinēt domāšanu. Tāpēc nolēmu studēt LU Fizikas un matemātikas fakultātē. Jau studiju laikā sāku apmeklēt prof. Voldemāra Fricberga izveidoto LU laboratoriju, kas nodarbojās ar segnetoelektrisko materiālu pētījumiem. Pēc augstskolas absolvēšanas šajā laboratorijā sāku pastāvīgu darbu.

Cenšos panākt, lai LU CFI Segnetoelektrisko materiālu laboratorijā sastrādājas dažādas paaudzes - arī jaunie studenti ir mūsu komandā. Tas ir svarīgs priekšnosacījums laboratorijas pastāvēšanai. Gadu gaitā esam spējuši laboratoriju attīstīt un īstenot sadarbību ar ārvalstu zinātniskajiem centriem, kas strādā pie līdzīgiem pētījumiem. Tas ļauj mums paplašināt pētījumu loku un kļūt konkurētspējīgākiem, piesakot pētījumu tēmas finansējuma saņemšanai. Aktuālu tēmu, protams, ir daudz, tāpēc jāpierāda, ka tieši tas risinājums, ko tu piedāvā, ir tā vērts, lai tajā investētu.

Pašlaik aktuāla problēma ir saistīta ar pasaulē plaši izmatotiem pjezoelektriskiem materiāliem, kuros ir liels svina saturs. Tā kā šobrīd tiek pievērsta uzmanība tam, lai ražošanā arvien mazāk izmantotu svinu un lai izvairītos no svina saturošu produktu nonākšanas pie patērētājiem, mērķis ir šos svinu saturošos pjezoelektriķus aizvietot ar citiem - svinu nesaturošiem. Mēs strādājam pie tā, lai atrastu šādus materiālus.  Cits aktuāls laboratorijas pētījumu virziens ir elektrokaloriskais efekts (EKE) segnetoelektriķos. Mēs  runājam par jaunas paaudzes dzesēšanas iekārtām.

Zinātniskajā darbā, īpaši strādājot ar jauniem materiāliem, jāņem vērā, ka bieži vien reālais rezultāts lielākā vai mazākā mērā atšķiras no sākotnējās koncepcijas.  Var iznākt veiksmīgs, bet pavisam cits un negaidīts atklājums – tā ir neatņemama zinātnieka darba puse. Gandarījums ir tad, kad esi sapratis, kāpēc tā ir noticis. Tieši tas rada jaunas zināšanas. Lai strādātu zinātnē, ir jāpiemīt neatslābstošai interesei nepārtraukti pilnveidot savas zināšanas. Tas prasa ļoti daudz laika, bet tikai tā ir iespējams saprast, ko ir vērts darīt, un pēc tam arī to realizēt. Varētu teikt, ka lielākais izaicinājums, strādājot zinātnē, ir pārvarēt domāšanas inerci. Aizraujošākais – saskatīt un izprast atšķirīgo. Un jāpatur prātā, ka svarīgais bieži vien slēpjas detaļās.

Atceros, kā bērnībā vecāki man pirmoreiz pastāstīja, ka visapkārt mums ir sīkas gaisa molekulas, kuras ar aci nevar saredzēt, un ka visas vielas sastāv no atomiem. Tas man tobrīd bija milzīgs pārsteigums – kā gan es nebiju pamanījusi, ka man visapkārt riņķo mazas daļiņas? Es vēl tagad atceros, kādu iespaidu tas uz mani atstāja – tas šķita tik netverami un apbrīnojami, likās, ka pasaule ir noslēpumu pilna. Mans tētis un vectēvs bija fizikas skolotāji, arī tas zināmā mērā raisīja manu interesi par fiziku – ar bērna prātu sapratu, ka fizika ir kaut kas aizraujošs un noderīgs. Skolas laikā lasīju populārzinātniskus rakstus, vēlme izprast un saprast vairāk par to, ko ikdienā redzam, man piemitusi, kopš sevi atceros. Vēl mani kopš bērnības  fascinēja viss, kas saistās ar Visumu, galaktikām, zvaigznēm,  jo vēlējos saprast, kā tas viss veidojies. Tiešām bezgalīga teritorija izzināšanai! 11. un 12. klasē man bija lielisks fizikas skolotājs, kurš mani patiešām aizrāva ar fizikas pasauli. Tad arī man radās doma par fizikas studijām, bet pavisam skaidri par šo virzienu izšķīros tikai 12. klasē – uz brīdi apsvēru arī matemātikas studijas, tomēr šķita, ka fizika ļaus uzzināt par apkārtējo pasauli daudz vairāk.   

Bakalaura grādu fizikā es ieguvu Liepājas Universitātē, tur šī studiju programma bija atvērta pirmo gadu. Uzreiz negribēju doties prom no dzimtās Liepājas, kā arī, paralēli fizikas studijām apmeklēju Liepājas mūzikas vidusskolu, kur apguvu klavierspēli – savam priekam. Man jau uzreiz bija plāns, ka pēc bakalaura grāda iegūšanas es turpināšu mācības fizikas maģistrantūrā Latvijas Universitātē, jo Liepājā fizikas maģistrantūras studiju nebija, un arī pētniecības darba iespējas bija ierobežotas. Prātoju, kā tas ir – strādāt fizikas laboratorijā, veikt eksperimentus. Sākotnēji mana maģistra darba tematika Latvijas Universitātē bija saistīta ar pavisam citu jomu – astrofiziku. Piedalījos pētījumos par starpzvaigžņu putekļiem, to atdzišanu, iespējamo zvaigžņu veidošanos, tomēr, man trūka kādas dzirksts, lai es turpinātu pētījumus šajā jomā. Lasīšana par ar astrofiziku saistītām tēmām palikusi tikai dažiem brīviem brīžiem. 

Ļoti priecājos, ka nokļuvu LU Cietvielu fizikas institūtā. Mans doktora disertācijas vadītājs – Dr.habil.phys. Uldis Rogulis – uzrunāja studentus, jo bija atbrīvojusies studenta vieta projektā un bija iespēja rakstīt maģistra darbu par projekta tematiku. Es uzreiz piekritu šim piedāvājumam. Lai gan mana nokļūšana tieši šajā laboratorijā šķietami bija nejauša, patiesībā, mani vienmēr bija interesējusi gaisma, gaismas viļņi, elektroniskās pārejas starp enerģijas līmeņiem. Tieši šīs parādības mani studiju laikā visvairāk saistīja fizikā, tāpēc šo virzienu es arī gribēju turpināt izzināt un izpētīt. Darba piedāvājums nāca īstajā brīdī. Maģistra darbu izstrādāju par oksifluorīdu stikliem un stiklu keramiku – par caurspīdīgiem vai puscaurspīdīgiem materiāliem, kuri aktivēti ar retzemju joniem, tādēļ luminiscē.   

Strādāju LU CFI jau gandrīz 7 gadus – darbojos Spektroskopijas laboratorijā. Mana joma ir neorganisko cietvielu materiālu fotoluminiscence. Ja apstarojam materiālus ar gaismu – elektromagnētisko starojumu – tie spēj izmainīt  starojuma enerģiju un izstaro jau citas krāsas gaismu  No šī izstarotās gaismas spektra tālāk izdarām secinājumus par materiālu struktūru, tā atomu izvietojumu, un analizējam, kur šādus materiālus visefektīvāk varētu pielietot. Strādājam pie materiālu vēlamo īpašību optimizācijas. Iespējamie pielietojumi var būt ļoti dažādi, piemēram, temperatūras detektēšanā, ja luminiscences īpašības mainās atkarībā no temperatūras, tāpat arī baltās gaismas avotos, dozimetros.  Bieži vien pētījumu procesā atklājam kaut ko jaunu, efektus, kurus nebijām cerējuši novērot. Nekad nevar uzreiz paredzēt, kas būs, kādi būs rezultāti, bet tieši tā tās zināšanas pamazām uzkrājas – ja viss būtu uzreiz atklājams, tad, kādēļ viedtālruņi un citas aktuālās ierīces neparādījās jau pirms 50, 100 gadiem? Kādēļ sākumā bija nepieciešamas telefonu centrāles, bet datori bija skapju izmērā? Jebkuri pētījumi par materiālu īpašībām un to fizikāliem efektiem virza zinātnes progresu un ir noderīgi zinātnieku sabiedrībai un sabiedrībai kopumā. Interesanti vienmēr ir paši pirmie mērījumi no jauna sintezētiem paraugiem – pārņem ziņkārība, kādi būs rezultāti, cik perspektīvs būs iecerētais pētījumu virziens. Prieks, ka mūsu pētījumi var būt noderīgi arī citiem – pašlaik projekta ietvaros sadarbojamies ar Latvijas uzņēmumu, kas ražo optiskās šķiedras. Mūsu izveidoto materiālu ar labākajām īpašībām plānots ievietot optiskā šķiedrā un testēt to temperatūras detektēšanai. Šādi sadarbības projekti dod papildus motivāciju darboties. 

Ja ir interese par apkārtējo dabu, dabaszinātnēm un tehnoloģijām, es noteikti iedrošinātu jauniešus doties studēt fiziku, jo pētījumu jomas un prasmes, kuras nepieciešamas, ir ļoti dažādas. Darbs zinātnē ir daudzveidīgs, un katram ir iespēja atrast savu pētniecības jomu un formu – vienam tā būs luminiscences spektru analīze, citam sarežģītu nanostruktūru konstruēšana, prototipu veidošana vai datorkodu rakstīšana… Iespējas ir plašas. Zinātnieka darbā ir arī daudz radošu procesu - ir jālasa, jādomā, jāizvirza idejas, jāmeklē risinājumi, jāsaskata perspektīva. Katra diena nes ko jaunu. Personīgā motivācija un aizrautība ar zinātnes pasauli arī ir tas galvenais virzītājspēks.  

Kad manu prātu un rokas nenodarbina darbs institūtā, izmantoju iespēju doties pie dabas – apceļot Latvijas pilskalnus un muižas, piedalīties orientēšanās sacensībās mežā, vasarās strādāt dārzā. Interesējos arī par vēsturi, arheoloģiju, un veidoju arī savu ciltskoku, studējot arhīvu materiālus. Esmu arī studenšu korporācijas “Selga” biedre, un pēdējos gados esmu pievērsusies radošajai rakstīšanai – varbūt ar laiku taps arī kāds aizkustinošs stāstiņš vai dzejolis par mazo, varonīgo elektronu dzīvi ar sarežģītiem šķēršļiem pilnos materiālos.  

Es nāku no izteikti humanitāras ģimenes, kurā ļoti iecienīta bija literatūra un mūzika. Tētis bija Latvijas laika mācītājs un mamma  - skolotāja. Skolā es sāku mācīties neilgi pēc kara beigām. Fiziku mums pasniedza sākot ar 6. klasi.  Man patiešām laimējās ar manu pirmo fizikas skolotāju, kas prata parādīt apkārtējā dabā notiekošos procesus un sakarības, un man tas bija kā brīnums.  Fizika man tiešām bija atklājums! Skolotājs prata ieinteresēt un atklāt dabas burvību.  Arī matemātikas skolotāja prata veicināt patstāvīgas domāšanas attīstību, ko tālāk nostiprināja mācības Rīgas 2. vidusskolā. Līdz ar to manam tālākajam dzīves ceļam zinātnē tika ielikti stipri pamati, kas vijās ar interesi par dabas procesiem un pasauli visapkārt.  

Studējot Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē 2. kursā, es nonācu Jonu kristālu izpētes laboratorijā, jo vēlējos iesaistīties pētnieciskā darbā. Parasti mācības beidzās ap plkst. 16:00, tad devos uz laboratoriju un uzturējos tur līdz pat vēlam vakaram. Laboratorijā man bija iespēja mācīties no ļoti zinošiem un interesantiem cilvēkiem.  Mans audzinātājs un skolotājs bija profesors Kurts Švarcs - kurš tagad dzīvo Dortmundē. Turpat bija arī jaunais aspirants Ilmārs Vītols  un Ojārs Šmits. Laboratoriju vadīja leģendāra personība Latvijas fizikā – docents Ludvigs Jansons un man bija tā laime klausīties arī viņa lekcijas. Katru lekciju viņš sāka ar uzrunu: “Cienījamie klausītāji!”. Apbrīnoju viņa cieņas pilno attieksmi pret studentiem un turpmākajā dzīvē cenšos pati to ievērot. Pēdējā kursā man piedāvāja darbu Latvijas Zinātņu akadēmijas topošajā laboratorijā. No doktorantūras Maskavā atgriezās Irēna Pļaviņa, un Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā viņa dibināja jaunu laboratoriju jonu kristālu izpētei ar spektroskopijas metodēm. Irēna Pļaviņa, kas ir viena no Latvijas izcilākajām fiziķēm, Maskavā aizstāvēja disertāciju “Foto un luminiscences kinētika dažos sārmu metālu halogenīdos”, iegūstot fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu (1959). Mēs jaunajā laboratorijā pētījām kristāliskās vielās – sārmu metālu halogenīdos notiekošus procesus, izmantojot šo vielu luminiscenci – spīdēšanu, ko rada vielas apstarošana ar ultravioleto gaismu vai radioaktīvo starojumu. Ar zināšanām, ko Irēna Pļaviņa bija apguvusi Maskavā, minēto kristālu pētniecībā tika ieviesta jauna metode – luminiscences īso laiku mērīšana, kas sniedz bagātīgu informāciju par vielā notiekošiem procesiem. Tas bija aizraujošs laiks, jo biju klāt tieši tad, kad šī pētniecības nozare attīstījās. Mums izveidojās ļoti labs un draudzīgs kolektīvs, kura dvēsele bija Irēna Pļaviņa. Visi strādājām aizrautīgi. Sākumā vairākkārt nācās mainīt laboratorijas atrašanās vietu. Pirms ieguvām pastāvīgo vietu Salaspilī, laboratorija atradās gan Zinātņu akadēmijas augstceltnē Rīgā, gan arī pie Māras dīķa, vienā no skaistajām Pārdaugavas savrupmājām. Atceros, kā ziemā devāmies uz Māras dīķi slidot, un šis laiks bija patiešām skaists laiks. Laboratorija mērķtiecīgi attīstījās, jo varējām arī iegūt aparatūru un materiālus. Neskatoties uz zināmiem ierobežojumiem Padomju savienības laikā, piemēram, saziņa ar citu valstu zinātniekiem, mēs bijām aizrautības pilni izzināt un pētīt un mums bija labi kontakti un sadarbība ar citiem Padomju savienības fiziķiem. Manā profesionālajā izaugsmē svarīgākā persona vienmēr ir bijusi Irēna Pļaviņa. Atmodas sākumā es kļuvu par šīs laboratorijas vadītāju, doktorei Pļaviņai aizejot pensijā. Tad arī laboratorija pievienojās LU Cietvielu fizikas institūtam. Šis solis bija likumsakarīgs, jo mūsu pētījumu virzieni sakrita. Sākums bija brīnišķīgs, un mūs tik labi pieņēma  - kā savējos, tāpēc jau sākumā jutāmies šeit piederīgi. Nu jau LU CFI esmu nostrādājusi gandrīz 30 gadus. Pirms kādiem 3 gadiem mūsu mazā “Platzonu materiālu” laboratorija pievienojās no jauna izveidotajai Spektroskopijas laboratorijai, ko vada jaunais daudzsološais doktors Anatolijs  Sarakovskis. Mēs esam draudzīgs kolektīvs, un ir liels gandarījums par paveikto šo gadu laikā.  Patiess prieks, ka izveidojusies  spēcīga jauno zinātnieku paaudze, kurā arī es ieguldu savas zināšanas un pieredzi. Man ir tā laime strādāt kopā ar izciliem un ar degsmi apveltītiem jaunajiem specialistiem - abām Gunām (Krieķe un Doķe), Andri Antuzēviču uc., kā arī ar studentiem - topošiem specialistiem. Priecājos, ka viņi mani pieņem savā komandā un uzticas manām zināšanām. Esmu pateicīga arī manai ilggadīgajai līdzgaitniecei pētnieciskajā darbā un tuvam cilvēkam – Laimai Trinklerei. Šodien, pateicoties institūta dalībai starptautiska mēroga projektos, ir iespēja strādāt ar vismodernākajām iekārtām, kas paver plašas iespējas zinātniskajam darbam. Tagad mums ir izcila aparatūra. Lielas iespējas ir strādāt dažādos Latvijas un starptautiskos projektos.  

Zinātnē svarīga ir prasme atrast sakarības starp dažādām parādībām un izprast to norises, savā ziņā tas ir kā detektīvs. Kādēļ notiek tas, ko mēs fiksējam?  Ko tas pasaka par procesiem vielā? Ja šāds izziņas process interesē, tad tā būs aizrautība mūža garumā. Tas vienlaicīgi būs gan darbs, gan hobijs. Tik ļoti tas ievelk! Es zinu, kā tas ir. Bieži vien turpinu domāt par kādu problēmu un meklēju risinājumu, esot ārpus institūta. Tas labi padodas dodoties pastaigā gar jūru vai esot mežā, bet jo sevišķi - klausoties klasiskās mūzikas koncertus. Klasiskā mūzika jo īpaši stimulē domu procesu. Es esmu tam spilgts piemērs, cik ļoti spēcīgi ietekmē klasiskā mūzika  - gan simfoniskā, gan opera. Jo sevišķi tuva man ir Čaikovska 6. simfonija - gaisīga, tajā pašā laikā smeldzīga. Arī Bēthovena mūziku bieži klausos. Mana lielā mīlestība ir Verdi operas. Klasiskā mūzika bijusi klātesoša manā dzīvē jau kopš bērnības, jo manam tētim tā bija ļoti tuva, un mēs kopā apmeklējām koncertus.  Arī manā ģimenē klasiskā mūzika ir kļuvusi par tradīciju. Ar ģimeni esam kopā braukuši  arī uz  Milānas operu. Tie ir neaizmirstami brīži!   

Pētnieciskais darbs prasa lielu atdevi un neatlaidību. Starp citu, klavierspēle pieradina pie neatlaidības. Tas ir pienākums, kas ir jāizdara. Bērnībā es mācījos klavierspēli, kuru pārtraucu studiju laikā 2. kursā, jo diemžēl nebija tam vairs laika.  Man bija izcila skolotāja - Lauma Reinholde - Latvijas laika pianiste. Skolas laikā  es nespēlēju daudz, bet kad paaugos, tā mani ieinteresēja arvien vairāk. Skolotāja  kļuva par labu draugu, un līdz ar to es spēlēju ar prieku. Pasniedzēja tik aizraujoši stāstīja par savu dzīvi un konkursiem! Viņa tiešām bija izcila personība, kas atklāja mūzikas pasaules burvību. Kad lasīju lekcijas RTU, es centos šādu pieeju lietām un parādībām atklāt saviem studentiem. Centos izraisīt viņu interesi par apkārtējo pasauli kopumā, par tās rašanos,  parādot to, pie kā esam nonākuši, kā pašreiz domājam, paturot prātā, ka tālākā attīstība var ienest korekcijas mūsu domāšanā un uztverē. Tas ir milzīgs gandarījums, kad redzi jauniešos atplaukstam interesi par pasaules procesiem.  Arī glezniecībai ir liela nozīme manā dzīvē. Ja esmu citā valstī, vienmēr cenšos apmeklēt mākslas muzejus. Jo īpaši man tuvi ir Rembrants un Monē. Skatīt klātienē impresionistu gleznas - tas dod tādu prieku! Zinātnei ir daudz līdzību ar mākslas pasauli. Māksla un zinātne ir cilvēku mēģinājumi saprast un pēc tam izskaidrot apkārtējo pasauli. Tās var rosināt mūs uz procesiem paraudzīties no cita skatu punkta un citā gaismā. Un vēl svarīgāk – nebaidīties mainīt esošās pamatpatiesības. No zvaigznēm fizikā visvairāk esmu apbrīnojusi amerikāņu fiziķi Richardu Feinmanu – nanopētījumu tēvu par viņa spēju vienkārši izstāstīt sarežģītas lietas. 

Lai varētu aizrautīgi strādāt pētniecisko darbu, nenovērtējama nozīme ir ģimenes atbalstam un sapratnei. Man šai ziņā ir ļoti laimējies un dzīvē esmu “izvilkusi laimīgo lozi”. Sākumā šo atbalstu sniedza vecāki, tad vīrs Jānis – arī fiziķis, kas nu jau ir Viņsaulē. Tagad par mani rūpējas un priecē  mani pieaugušie bērni - Dace, Jānis un Ieva ar savām ģimenēm un maniem mazbērniem Gati un Adeli. 

Mūsu zinātnieki strādā ar lielu atdevi. Institūts kopumā  ir ļoti mērķtiecīgs. Notiek nepārtraukta attīstība, un tur arī tā degsme parādās. Šajā jomā nemaz nevar būt savādāk, jo tā ir mūsu sirdslieta. 

Interese par zinātni man radās jau bērnudārza laikā. Tas bija pateicoties manam vectēvam, kurš bija inženieris. Man ļoti patika vērot kā viņš rasē. Viņš man arī stāstīja par objektu un procesu kārtību, un tas viss kopā manī radīja zinātkāri un vēlmi izprast un meklēt atbildes dabā notiekošajam. Es sevi varētu raksturot kā procesu cilvēku, jo mani interesē, kā un kāpēc notiek procesi. Tas ir mans galvenais dzinulis, kas liek iet uz priekšu un turpināt pētījumus.

Skolas laikā lielāka interese man bija par eksaktajiem priekšmetiem, jo īpaši patika bioloģija. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc biju nolēmusi kļūt par ārstu. Līdz 12. klasei tā arī plānoju, bet pabeidzot 12. klasi iestājos LU Ķīmijas fakultātē, kad arī sāku plašāk interesēties par nanozinātni. Šī interese radās vidusskolas pēdējos gados, kad sapratu nanozinātnes lomu nākotnes perspektīvā. Bakalaura 3. kursā bija studiju kurss “Nanoķīmija”, ko vadīja Dr. Chem. Donāts Erts. Šajā priekšmetā viņš iepazīstināja ar nano pasauli – kas ir nanomateriāli, kā tos iegūst, to pielietojamības iespējas, pētīšanas metodes, kā arī bija iespēja darboties praktiski - sintezēt un apskatīt iegūtos paraugus ar skenējošo elektronu mikroskopa palīdzību laboratorijas darba laikā LU Ķīmiskās fizikas institūtā. LU Ķīmiskās fizikas institūtā pētīju pusvadītāju nanovadu sensorās īpašības uz gāzveida vielām pretestības un tranzistoru slēgumā un par šo tēmu izstrādāju savu bakalaura darbu.

Maģistrantūras laikā man bija iespēja strādāt Latvijas Hidroekoloģijas institūtā, kur analizēju un pētīju smago metālu koncentrāciju zivju audos. Tā ietvaros bija jāizstrādā kritēriji, pēc kuriem var noteikt, cik droši uzturā var lietot zivis no Baltijas jūras. Viens no interesantākajiem posmiem šajā laikā bija izpētes darbs uz kuģa Baltijas jūrā, kad vācām ūdens un zivju paraugus. Šāda praktiska pieredze ir ļoti vērtīga, jo paplašina zināšanas un izpratni par procesiem dabā.

Zinātne ir attieksmes jautājums. Sasniegumi atkarīgi no tā, cik ļoti pats vēlies ieguldīties. Es uzskatu, ka zinātne nav darbs, bet drīzāk dzīvesveids, jo tas paredz nepārtrauktu mācīšanos un attīstību. Tā savā ziņā ir kā misija, kas, protams, prasa daudz pacietības, jo ne vienmēr viss izdodas, kā iecerēts. Bet ar laiku to pieņem kā daļu no procesa. Pētījumi var ilgt 10-20 gadus, ar to ir jārēķinās. Ieraudzīt un iepazīt nanopsauli, protams, ir fascinējoši neatkarīgi no pētījuma ilguma. Zinātnieka darbā svarīga ir gan loģiskā, gan radošā domāšana, lai “izietu ārpus kastes”, lai saprastu kopsakarības. Strādājot zinātnē, īpaši ir tie brīži, kad pietuvojamies dabas noslēpumu izzināšanai, jo nanozinātne ir saistīta arī ar dzīvās dabas atdarināšanu, piemēram, ar augšupējās metodes palīdzību cenšas atdarināt dzīvo dabu, kurā var sastapt daudzus pašorganizācijas procesus, piemēram, šūnu veidošanos. Pētot dažādas ķīmisko un fizikālo sintēžu metodes, mērķis ir pilnveidot materiālu sintēzes, lai tās būtu pēc iespējas dabai draudzīgākas, energoefektīvākas, ar mazāku kopējo ķīmisko vielu patēriņu un uzlabotām materiālu morfoloģiskajām un fizikālajām īpašībām. Strādāt pie šādiem pētījumiem ir jo īpašs gandarījums.

Esmu par to, ka jāveido aktīvs dialogs ar sabiedrību par saudzīgu attieksmi pret dabu. Jā, mēs esam viena no zaļākajām valstīm, bet lai to tādu saglabātu, ikvienam no mums ir jādod savs ieguldījums un jādomā, kā šos jautājumus nākotnē risināt. Dialogs jāveido arī ar jauniešiem, tādā veidā vēršot uzmanību uz zinātnes lomu nākotnes izaicinājumu risināšanā.

Esmu kurzemnieks. Kurzemnieki zināmi ar sev raksturīgo lepnumu un spītību, kas, visticamāk, veidojies Kurzemes raibās vēstures gaitā. Atceros vecmammas ceptās plātsmaizes un sklandraušus, kas bija svētku brīži, jo maizes krāsns smarža piedeva tiem īpašu burvību. Pirmās klases mācījos savu senču dzimtajā pusē - Turlavā. Es laikam esmu pirmais Rīgas puika gan no tēva, gan mātes dzimtas puses. Vilkme uz zinātni un interese par dažādiem eksperimentiem man piemīt jau kopš bērnības. Atceros, ka skolas laikā reizrēķins šķita tik vienkāršs un saprotams. Pirmajā klasē mums jautāja, par ko dzīvē vēlamies kļūt. Daudzi teica - medmāsa, ugunsdzēsējs, kosmonauts, bet es teicu, ka vēlos kļūt par inženieri - konstruktoru, laikam kaut kur biju izlasījis par tādu profesiju. Man tas šķita pašsaprotami,  jo tajā vecumā mana mīļākā lasāmviela bija fizikas un ķīmijas grāmatas, kā arī biju aizrautīgs eksperimentētājs, jāpiebilst gan, ka ne vienmēr ar pozitīvu iznākumu. Atceros vienu no saviem pirmajiem eksperimentiem - gribēju pārliecināties par to, vai tvaiks tiešām izplešas, tāpēc biju sakurinājis ugunskuru un vārīju ūdeni ar aizkorķētu pudeli, lai pārliecinātos, ka korķi patiešām izšaus. Tas viss ar domu, ka būšu konstruktors un taisīšu tvaika mašīnu. Arī manam tēvam bija līdzīgas intereses, jo esot 30. gados mājās radio būvējis. Mēdzu pierakstīt savas dzimtas cilvēku vēsturiskās atmiņas, lai izzinātu savas dzimtas cilvēku dzīvesstāstus. Tā ietvaros esmu atklājis, ka daudziem mūsu dzimtā ir talants tieši eksaktajās zinātnēs. Piemēram, mans brālēns, ar kuru kopā pētām dzimtas koku, nenēsāja līdzi blociņu, jo pirmos  100 telefona numurus varēja atcerēties no galvas.  

Skolā ķīmija padevās labāk nekā fizika. Biju arī daudz bērnības gados eksperimentējis, tā kā ķīmija likās pat pārāk viegla zinātne. 11. klasē fizikas skolotājs mani aizsūtīja uz fizikas olimpiādi pārstāvēt Latviju. Nācās mēnesi kārtīgi gatavoties, kā rezultātā olimpiādē uzvarēju. Pēc tam skolotājs rosināja mani doties studēt fiziku, bet es tomēr nolēmu palikt pie ķīmijas.  

Pirmais  studiju gads bija interesants, jo bija pieejamas dažādas izejvielas, un varēju savus klases biedrus iepriecināt ar dažādiem eksperimentiem.  Bet pamatīga aizrautība ar zinātni parādījās tad, kad sāku mācīties fizikālo ķīmiju. Biju atradis savu jomu. Fizikālā ķīmija bija tas virziens, kas ietvēra gan matemātiku, gan vienādojumus. Arī savus studentus aicinu atrast savu nišu un vilkmi, jo tas dos iespēju neatkarīgi un ar entuziasmu darboties.  

5. kursā es ar pilnu apņēmību nodevos zinātnei, un šis darbs rezultējās  pirmajā publikācijā. Tajā laikā  institūts meklēja ķīmiķus, jo aktuālas kļuva jaunās zinātnes, kā piemēram, cietvielu jonika. Bija nepieciešama nevis klasiskā - fizikas, bet - ķīmijas pieeja.  Nonācu saskarē ar jonu vadītājiem, un man bija pilnīgi skaidrs, ka tā ir mana tēma, jo tajā ir daudz nezināmā, un man bija azarts to izprast.  Es atskārtu, ka dabā stagnācijas nav. Pasaule ir ļoti kustīga un mainīga, un tieši kustībā ir dzīvība.  Es līdz šim brīdim esmu cietvielu jonikas entuziasts, un strādāju ar cietiem elektrolītiem. Tas nekad nav mainījies. Pamatā tam ir vēlme saprast, kā dažādas parādības  var sadzīvot vienā objektā.  Atceroties studijas gadus, jāsaka, ka ķīmiķi bija lieli brīvdomātāji. Daļa no studiju biedriem kļuva par programmētājiem, mūziķiem, rakstniekiem, bija arī viens dārznieks un mācītājs. Ļoti interesanti uz to atskatīties, cik dažādās jomās cilvēki savās dzīves gaitās devās. 70. gadu otrā pusē tie, kas mācījās ķīmiju, bieži vien izvēlējās citas profesijas. Tas bija dažādu apstākļu dēļ. Bet tas, kas apvienoja visus šos cilvēkus - viņus interesēja pasaule un tas, kā tā ir veidota.   

Man vienmēr ir bijusi vēlme būt pētniecībā, pašam izdomāt un darīt. Esmu no tiem cilvēkiem, kas nepārstāj brīnīties, uz ko arī aicinu citus. Tāpēc ir prieks ceļot pa pasauli, jo vari ieraudzīt ko jaunu un brīnīties.  Arī zinātniskajā darbā - it kā viss ir iepriekš sarēķināts un zināms, bet nevajag iepriekš uzlikt sev rāmi. Jābūt gatavam negaidītiem pagriezieniem un jāspēj tos saskatīt. Tieši šajos pagriezienos var notikt negaidīts atklājums.  Ne vienmēr tas būs fundamentāls atklājums, bet dažkārt tas noved pie lieliem atklājumiem. To arī cenšos skaidrot saviem studentiem, ka tā ir neatņemama daļa no zinātnes procesa. Bieži vien grandiozi atklājumi radušies tieši nejaušības rezultātā. Zinātnē mēdz būt tā, ka kaut kas tiek izgudrots,  bet mēs to ne vienmēr redzam, jo sabiedrībai nav radusies attiecīgā vajadzība. Lai sāktos lielas lietas, bieži vien tas pirmais grūdiens ir bijis tas šķietami nenozīmīgais atradums. Kaut kas saskaitījās, atņēmās, linearizējās. Paiet gadu desmiti, un tas ir katrā mājas saimniecībā. Svarīgs ir viss noietais atklājuma ceļš. Pētniecībā ir svarīgi izprast un saredzēt laika perspektīvu. Ja tev ir pietiekoši plašs atvēziens, tu daudz efektīvāk un komfortablāk vari strādāt, jo saproti ko un kāpēc dari. 

Man vienmēr ir bijusi pārliecība - jo vairāk mēs zinām par vēsturi jo vairāk mēs iegūsim. Vēsture man vienmēr likusies loģiska zinātne, pat apsvēru to mācīties skolas laikā. Meklēju un pētu, kā dažādi laikmeti ir izpaudušies dziesmās un ko no tā varam uzzināt. Latviešiem dziesma ir vienmēr bijusi svarīga, un tā ir palīdzējusi pastāvēt, ņemot vērā sarežģīto vēsturi. Folklora un dažādu vēstures posmu dziesmas  ietver informāciju par veselu laikmetu. Folklora ir mūsu bagātība, jo tai visos laikos ir bijusi simboliska loma.  Mitoloģiskās dziesmas  pauž mūsu vēsturisko izpratni.  Apzinu arī savas dzimtas vēsturi. Ar brālēnu kopā veicam ģenētisko analīzi gan arhīvā, gan citos veidos.  Pētām ģimenes albumos vecās fotogrāfijas - pirmskara un cara laika un identificējam savas dzimtas cilvēkus un viņu dzīvesstāstus. Tik dažādi tie likteņi.  

Esmu aizrautīgs ceļotājs. Varētu teikt, ka nav tāda kalna, kurā es nebūtu uzkāpis. Viens no skaistākajiem braucieniem bija uz Namībiju. Leopardi skraida riņķī, gulēšana tikai guļammaisā zem klajas debess. Absolūtā saskarsmē ar dabu.  Klusums un miers. Kāpjot kalnos, bijuši arī dažādi bīstami mirkļi - vētras,  kad mugursomu aizpūš pa gaisu, stāvas kalnu nogāzes ar pēkšņu tukšumu tavā priekšā. Keiptaunā Harkervilla bija izaicinošākais gājiens, kurš iegāja turienes universitātes manu studentu folklorā. Ja esi izgājis Harkervillu, tad tu vari visu. Es to izdarīju 2 reizes. Tur vietām jāiet pa plaukstas platuma dzegu (par laimi klints seja ir ieslīpa) un zem tevis ir okeāns, kurā peld haizivis. Nedrīkst  skatīties uz leju, tad tūlīt ir mīkstas kājas. 

Mana ģimene bija diezgan pārsteigta par manu izvēli studēt fizmatos, jo abi vecāki ir mākslinieki, kā arī es skolā mācījos humanitāras skolas humanitārajā klasē. Mums fizika vidusskolā bija tikai 1 gadu. Laikam izvēli par labu fizikai izdarīju cilvēku dēļ - sāku dziedāt fizmatu korī "Aura", kur sapratu, ka fizmati ir tāda tipa cilvēki, ar ko man ļoti labi saskan  - un domas nav mainījušās līdz pat šim brīdim.

Studēju es LU Fizmatos, un studiju laikus vērtēju dažādi. Pirmkārt, man ļoti patika - fiziķu nebija daudz, bija diezgan personīga attieksme, patika arī studiju vide. Lielāko “paldies!” man jāsaka pasniedzējam, kas pirmajā kursā pasniedza matemātiku - Ojāram Judrupam. Lai gan man, studijas uzsākot, bija ievērojami zemākas zināšanas kā citiem studiju biedriem viņš iedrošināja nepadoties! Tas mani tiešām iedvesmoja turpināt.  LU CFI nonācu, jo mani atveda fizikas skolotājs, kad teicu, ka gribētu izstrādāt zinātniski pētniecisko darbu. Kopš tā laika esmu te arī palikusi, par ko man liels prieks.

Lai varētu strādāt zinātnē, radošums nepieciešams, lai spētu izdomāt, kādas problēmas risināt un kādā veidā. Radošumu papildina patika un vēlme lasīt daudzus zinātniskus rakstus, sīki aprakstīt savus pētījumus.  Bieži vien tā  cilvēkos ir par maz - tad zinātnē ir grūti,  tāpēc jāatrod tas ideālais balanss.

Īpašs gandarījums man ir par savu pēcdoktorantūras projektu, kur uzsvars tika likts uz caurspīdīgu, tumsā spīdošu keramiku izveidi. Tas ir tik aizraujoši - pa dienu saule apspīd kādu virsmu, gaisma spīd cauri. Bet naktī šī pati virsma turpina spīdēt bez papildus enerģijas pievadīšanas! Mūsu laboratorijā nodarbojamies ar mehanoluminiscences pētījumiem - tie ir materiāli, kas spīd, kad izjūt kādu mehānisku iedarbību, tādējādi var tikt izmantoti par plaisu rašanās sensoriem dažādās kontrukcijās. Šajos pētījumos ir tik daudz interesanta!

Domāju, ka kopumā vairāk jādomā par to, lai sabiedrībai stāstītu, ar ko zinātnieki nodarbojas.  Manuprāt, jāmeklē cilvēkiem saprotami, pieejami veidi, kā ieraudzīt zinātnieku darbu, līdzīgi kā raidījums “Zināmais Nezināmajā” – interaktīvi un aizraujoši. Tas veicina sabiedrības dziļāku izpratni par to, ko mēs darām un tā nozīmi.  Esmu vadījusi  LU Jauno Fiziķu Skolu - tas, manuprāt, bija un ir ideāls veids, kā veicināt jauniešu interesi par eksaktajām zinātnēm. JFS brīvprātīgi fizikas entuziasti ik mēnesi stāsta visiem interesentiem par kādu fizikas tēmu aizraujošā un saprotamā veidā, pieaicinot arī dažādus jomas speciālistus.  Lielisks piemērs tam ir fizikas bakalaura studente Agnese Spustaka, kas bija cītīgs JFS apmeklētājs, bet šobrīd strādā pie mums Optisko Materiālu laboratorijā. Kā vēl vienu lielisku metodi varētu minēt  skolēnu zinātniski pētnieciskos darbus, kas arī jau pie mums CFI tiek izstrādāti, starp citu, tā arī pati nonācu LU CFI.

Brīvajā laikā izbaudu orientēšanās sportu, kā arī spēlēju futbolu un dziedu fizmatu korī “Aura”.  Vēl mani interesē medicīnas saistība ar fiziku, un to izzinu vairāk, jo šķiet, ka tas varētu pavērt ārkārtīgi plašus pētniecības laukus.

Mana bērnība bija laiks, kad radio mēs klausījāmies ar kristāla detektoruztvērējiem. Tam sekoja radio aparatūra ar lampām un pusvadītāji, un tad integrālās shēmas. Kopš tā laika esam piedzīvojuši pamatīgu progresu. Es biju Rīgas nomales iedzīvotājs - Šampētera puika. Atceros, ka ar draugiem mums bija pašu izveidota savstarpējā sazināšanās sistēma, kas deva iespēju pāri kvartāliem sarunāt mūsu tikšanās laiku, tā kā eksperimenti mani ļoti aizrāva, jo man vienmēr ir piemitusi zinātkāre un vēlme izprast, kā kaut kas ir radies vai kāds ir attiecīgā materiāla  sastāvs.  Interesanti, ka fizikas skolotājam, kurš zināmām mērā radīja interesi par šo zinātni, īsti nebija skaidrs, kā elektroni radio lampā ceļo. Tas arī mani rosināja šo jautājumu izzināt padziļinātāk. Vidusskolas laikā es apsvēru studēt gan fiziku, gan bioloģiju, jo abi virzieni bija saistīti ar pētniecisko darbu. Man bija tāds plāns - ja es vasaras brīvlaikā līdz eksāmeniem paspēšu samācīties matemātiku, kas fiziķiem bija nepieciešama -  tad noteikti  iešu uz fiziķiem. Tā arī tas notika. Mana pieeja biju visu izpētīt tīri eksperimentāli, līdz ar to teorētiskie jautājumi mani mazāk uzrunāja. 

Studiju laikā man bija sadarbības līgums ar LZA Mikrobioloģijas institūtu,  kas toreiz atradās  Kleistos. Tā kā es pētīju materiālu termisko izplešanos, viens no maniem pētījumiem bija saistīts ar kombikorma saķepšanu, lai saprastu, kā pazemināt temperatūru, lai šī saķepšana nenotiktu. Sekoja arī publikācijas par šo pētījumu. Studijas beidzot, liels notikums bija darba vietu sadale visā Latvijā. Lielāko daļu nosūtīja uz skolām, jo Rīgā vietu bija maz. Atceros, ka es pētīju sarakstu un meklēju, kas ir tuvāk Rīgai - Džūkste vai Rauna. Tā nu ar tēva auto skaistā, saulainā maija dienā devāmies uz Džūksti apskatīties manu - kā tobrīd domājām - topošo darba vietu. Nonākot Džūkstē, secinājām, ka skolotājs tajā gadā vairs nebija nepieciešams, kā rezultātā es paliku fakultātē, un mans dzīves ceļš turpinājās zinātnē.  

5. kursā es jau biju universitātes darbinieks, jo strādāju cietvielu laboratorijā. Pēc universitātes beigšanas es paliku pie profesora V. Fricberga laboratorijā. Toreiz bija tikai dažas laboratorijas fakultātē - optikas un cietvielu, kas bija otrs eksperimentālais virziens. Cietvielu laboratorijā bija divi vadītāji. Dialektriķus vadīja profesors V. Fricbergs un metālfiziku - docents E. Papēdis.  1968. gadā sāku darbu segnētiķu laboratorijā, jo tajā gadā Maskava apstiprināja segnētiķuelektriķu un pjezoelektriķu fizikas problēmu laboratoriju. Profesors V. Fricbergs  pasūtīja laboratorijas plāksni, un es pats personīgi to pienagloju pie laboratorijas durvīm. Neapšaubāmi, laboratorijas izveide prasīja lielu darbu.  

Segnetoelektriķu fizika Latvijā ir viennozīmīgi saistīta ar profesora Fricberga vārdu. Viņš izveidojis segnetoelektrības zinātnisko skolu Rīgā, aizsākot segnetoelektrisko cieto šķīdumu izpēti, jau visai neilgi pēc Otrā Pasaules kara. Sākotnējā periodā (1956.-1966.) V. Fricbergs nodemonstrēja, ka keramiskos cietos šķīdumus, izmantojot to tehnoloģiskās priekšrocības salīdzinājumā ar bieži vien problemātisko vēlamā sastāva monokristālu iegūšanu, var ērti izmantot dažādu fizikālo parādību izpētei. Es biju viens no pirmajiem līdzstrādniekiem, un veicu ne tikai paraugu dielektriskos mērījumus, bet arī tos sintezēju.  

Mans dzīves ceļš aizveda mani uz Radiotehniku. Kā tagad atceros vienu atgadījumu. Vienu dienu pēc savas maiņas es gāju gar dzelzceļu, lai dotos uz Torņakalna staciju un tālāk brauktu uz Šampēteri. Savā nodabā ejot,  grāvmalā pamanīju ne pārāk vecu rūpnīcas ražojumu, pie kura tieši strādāju. Tajā brīdī pie sevis nodomāju -  kāds to ir ņēmis un sadauzījis, bet kamdēļ tad es strādāju, lai mans darba rezultāts tiktu sabojāts un izmests. Sapratu, ka tas nav man.   

Sava zinātniskā darba ietvaros pabiju arī citās valstīs, lai piedalītos konferencēs Padomju savienības teritorijā, līdz ar to izveidojās ļoti laba sadarbība ar daudzām organizācijām, ar kurām sadarbība turpinās līdz šai dienai. Pirmā nopietnā prakse man bija tieši Maskavas universitātē,  tā saucamajos Zvirbuļu kalnos.  

Manuprāt, svarīgi ir strādāt ar jauno zinātnieku paaudzi, lai ar jauniem spēkiem ietu uz priekšu un fokusētos uz attīstību. Katrai paaudzei ir sava misija. Tā misija katram pašam jāatrod un jāveido. Kā zinātnieks to veidos, atkarīgs tikai no paša,  un to arī nevajag  nevienam uzspiest. Svarīgi, lai cilvēks būtu savā vietā, lai kādu ceļu dzīvē izvēlētos. Ir tāds teiciens: “Dzīvo un strādā, lai dzīvē kam deri”.  Tāpēc - tikai uz priekšu!   

Skolā man labi padevās teju visi priekšmeti, tai skaitā matemātika un fizika, tāpēc radās nekonkrētība par to, ko tālāk studēt, jo viss šķita interesants.  Izlēmu, ka man vajadzīgs skaidrs mērķis, tāpēc nolēmu, ka apgūšu profesiju, un uzsāku studijas optometrijas programmā.  Otrajā kursā sāku interesēties par iespēju piestrādāt. Diemžēl darbs optikas salonā nebija apvienojams ar studijām un dejošanu tautas deju kolektīvā. Darba meklējumi mani aizveda uz LU CFI, kur mani laipni pieņēma. Tur man pavērās priekškars uz fiziku no pilnīgi cita skata punkta. Tā es jau pēc gada mainīju studiju virzienu no optometrijas uz fiziku. Otrajā kursā darbs LU CFI laboratorijā pie Kārļa Kundziņa bija liels ieguvums, jo darba laiks bija elastīgs - es varēju to apvienot gan ar deju mēģinājumiem, gan studijām. It īpaši sesiju laikā visi bija ļoti saprotoši.  Nezinu nevienu citu darba vietu, kas tik ļoti nāk pretī studentiem. Tas mani iedrošināja, lai turpmāk studētu tieši fiziku.

Kad sāku strādāt LU CFI, nodarbojos ar materiālu pulēšanu. Tas nepieciešams, lai materiālus varētu apskatīt ar skanējošo elektronu mikroskopu. Tā ir specifiska,5 - 40 soļu kārtība, kādā tas tiek panākts, lai materiāli būtu perfekti gludi. Pulēšanas procesā izmanto dimanta ripas, smilšpapīrus, dimantu suspensijas vai pastas līdz tiek iegūts perfekts gludums. Materiāla sagatavošana ir 90% no laba mērījuma.

Strādāju  Materiālu morfoloģijas un struktūras pētījumu laboratorijā, kas ir izveidota 2021. gada sakumā. Esam šeit divas doktorantes, kas pašlaik  strādā pie disertācijas tēmas izstrādes. Ikdienā bieži saņemam paraugus no kolēģiem, no citām laboratorijām. Katrai laboratorijai ir savs virziens, tāpēc varētu teikt, ka mums ir iespēja redzēt visu plašo spektru ar ko nodarbojas LU CFI.

Eksperimentatoriem noteikti jāpiemīt radošumam, jo bieži vien jāmeklē cita pieeja, kad ierastā nestrādā, un tas nav reti, jo paraugu dažādība ir ievērojama. Reizēm pat tiek veidotas jaunas konstrukcijas, konfigurācijas, lai tiktu līdz plānotajam rezultātam. Ikdienas darbs ietver plānošanu un izdomāšanu, kā dažādus paraugus sagatavot, kādā secībā veikt mērījumus, kā sakombinēt visu mērījumu rezultātus un veidot kopēju ainu tā, lai tas būtu uztverami jebkuram, ne tikai tiem, kas tādus mērījumus ikdienā redz. Tur tas radošums arī pārādās. Vēl darbam zinātnē ir nepieciešamas tādas īpašības kā pacietība un neatlaidība, jo ne vienmēr ar pirmo reizi viss sanāk, ir daudz mēģinājumu. Pacietība ir jāaudzina ne tikai tāpēc, ka reizēm paraugu izdodas sagatavot tikai pēc 20 reižu mēģinājumiem, pacietība nepieciešama arī darbā ar iekārtām.

Man aizraušanās ārpus darba zinātnē ir dejošana tautas deju kolektīvā. Mani vecāki ilgus gadus dejoja, viņu sirdslieta ir kļuvusi arī par manējo. Dejoju kopš 3 gadu vecuma. Ir pieredzēti Dziesmu un deju svētki, festivāli, lieluzvedumi un sirsnīgi koncerti. Pirms 3 gadiem par savu kolektīvu sāku saukt arī deju ansambli "Daiļrade", kur divreiz nedēļā varu atbrīvot prātu no darbiem un nodoties mākslai, kuru veido mūzika, horeogrāfija, aktiermāksla un, protams, kostīmi.

Vēlos iedrošināt jauniešus studēt zinātni, jo tas ir ļoti plašs jēdziens, un katrs zinātnē var atrast to, kas uzrunā tieši viņu - bildēt nanometru izmēra terases uz graudiem, sēdēt tumsā un apstarot vielas ar lielas jaudas lāzeru, jaukt simtiem kombinācijas līdz iegūst perfektas formas nanovadus, modelēt reālas un gandrīz nereālas situācijas, braukt uz zinātniskajām konferencēm. Tas viss ir šeit.

Mans tēvs - Jurijs Kuzmins, fiziķis, - un mana māte - Ludmila Kuzmina, matemātiķe, - strādāja LU CFI kopš institūta dibināšanas. (Pirms tam - Latvijas Valsts Universitātes Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijā). Mans tēvs sešdesmitajos gados izteicis ideju par eksperimentu kibernetizāciju, kuru viņš attīstīja tālākā darbā LU CFI, kur kopš 1978. gada viņš vadīja Programmētā eksperimenta laboratoriju. Tāpēc es uzaugu zinātnieku ģimenē, un jau no skolas sāku kontaktēties ar zinātni. Skolā piedalījos dažādās olimpiādēs matemātikā, ķīmijā un fizikā, tāpēc izvēle par labu zinātnei bija likumsakarīga. Šodien esmu ļoti apmierināts ar šo izvēli. 

Es mācījos Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē no 1985. līdz 1990. gadam. Sagatavotības līmenis bija ļoti labs, un es vienmēr ar pateicību atceros visus savus pasniedzējus. Par savu zinātnisko karjeru esmu pateicīgs savam zinātniskajam vadītājam Jurim Purānam, kurš mani iepazīstināja ar rentgenabsorbcijas spektroskopiju, toreiz diezgan jaunu un strauji attīstītu metodi, un ar kuru mēs turpinām strādāt arī šodien. 

Es sāku strādāt LU CFI kopš pirmā kursa. Tam palīdzēja fakts, ka jau skolā varēju iemācīties programmēt dažādās programmēšanas valodās. Toreiz tas bija ļoti reti, jo gandrīz nebija personālo datoru. Tādējādi es uzreiz varēju sākt teorētisko metožu attīstību, izmantojot pieejamos skaitļošanas resursus, un pēc tam pētījumus rentgenabsorbcijas spektroskopijas jomā, ko es joprojām daru arī šodien. Šīs eksperimentālās metodes pamatā ir sinhrotrona starojuma izmantošana, kas ir pieejama sinhrotronu centros, izmantojot projektu iesniegšanas procedūru, un laiks, kas paiet no idejas līdz pirmajiem rezultātiem, parasti ir garš, līdz vienam gadam vai ilgāk. Tāpēc pētāmajiem paraugiem jābūt pēc iespējas ticamākiem, un iegūtie dati jāizmanto pēc iespējas efektīvāk. Eksperimentālie pētījumi vienmēr jāpapildina un jāatbalsta ar teorētiskām metodēm, un izciliem pētniekiem vajadzētu būt ekspertiem abos jautājumos. 

Zinātniskās karjeras laikā manas intereses bija saistītas ar sinhrotrona starojuma rentgenabsorbcijas spektroskopijas pielietojumu materiālu struktūras un īpašību attiecību izpētei. Šodien mēs pētām dažādus nanomēroga, funkcionālos un  strukturālos materiālus. Visiem šiem materiāliem ir ļoti plašs pielietojumu spektrs, piemēram, gaismas detektoros, viedajos pārklājumos, kodolsintēzes reaktoros un termoelektriskajos pārveidotājos. Runājot par pēdējiem sasniegumiem, jāpiemin Latvijas Zinātnes Akadēmijas Edgara Siliņa vārdbalva, kura man tika piešķirta 2020. gadā par darbu “Rentgenabsorbcijas spektru analīzes metožu izstrāde un to pielietojumi materiālu struktūras pētījumos”. Šī darba rezultāti jau izmantoti vairāk nekā 20 nacionālo un starptautisko projektu realizācijā, publicēti vairāk nekā 150 zinātniskajos rakstos, kā arī tika atzīti starp LZA nosauktajiem nozīmīgākiem Latvijas zinātnes sasniegumiem 2009., 2013., 2014. un 2016. gados.  

Tieksme pēc zināšanām un izpratnes par apkārtējo pasauli ir cilvēka atšķirīgā iezīme. Tieši šī īpatnība ļāva cilvēkam evolucionēt un kļūt par tādu, kāds viņš ir šodien. Tāpēc sabiedrībai ir jāpaskaidro zinātnes loma un tās ietekme uz katra cilvēka dzīves līmeni. Mūsdienās sabiedrība zinātniskos sasniegumus bieži pieņem nevis kā zinātnieku smagu un ilgu darbu, bet gan kā kaut ko tādu, kas parādījās pati par sevi. Tāda pati attieksme rodas pret progresu. Rodas iespaids, ka visu var vienkārši nopirkt, ja ne šodien, tad rīt. Cilvēki ātri pierod pie labām lietām, taču turpmāka virzība bez zinātnes nav iespējama. 

Es domāju, ka zinātniekam jādara tas, kas viņu interesē, jo tikai šajā gadījumā var sasniegt maksimālo rezultātu un gūt labumu sabiedrībai. To daru arī es. Lai strādātu zinātnē, ir jāpiemīt zinātkārei, vēlmei pēc jaunām zināšanām, spējai koncentrēties, atbildībai, paškontrolei un komunikabilitātei. No savas puses varu teikt, ka nodarboties ar zinātni ir forši!  

Skolas laikā es vēl neplānoju, ka savu turpmāko dzīvi saistīšu ar zinātni, bet tā sanāca, ka iestājos fizmatos un savu izvēli nenožēloju, jo pamazām zinātnes pasaule aizrāva arvien vairāk. Kad atnācu uz institūtu, mans sākotnējais darbs bija saistīts ar programmēšanu, datoriem un elektroniku. Bakalaura darba izstrādes laikā man bija iespēja iegūt praktiskas iemaņas iekārtu automatizācijā, un tā rezultātā es ieguvu nozīmīgu pieredzi un prasmes. To es ļoti novērtēju.   

Laboratorijā, kurā es strādāju, pētījumi ir pamatoti ar paredzamu galarezultātu, produktu vai tehnoloģiju. Pētām dažādus metālu oksīdu pārklājumus, taisītus ar speciālu metodi, kas nodrošina ne tikai pārklājumu izcilu mehānisko un ķīmisko noturību, bet arī ļauj pievienot tiem papildus funkcionālas īpašības, piemēram jonizējošā starojuma reģistrēšanas un mērīšanas spējas vai ilgspīdošu luminiscenci. Tomēr, laboratorijā strādā vairāk nekā 10 zinātnieku, līdz ar to ar pārklājumiem neierobežojamies un veicam materiālu izpēti ar pielietojumiem vairākās nozarēs – medicīnā, muitas kontrolē, ceļu drošībā, kriminālistikā, kodolenerģijā un citur.  

Zinātne ir ļoti organizēta māksla. Pirmkārt, jābūt motivācijai un ticībai procesam, pat ja ilgstoši netiek sasniegts plānotais rezultāts. Izaicinājums ir atrast līdzsvaru starp neveiksmīgu pētījumu turpināšanu un jaunu pētījumu meklēšanu – savādāk var nonākt pie tā, ka pētījumi tiek pamesti viena soļa attālumā no izciliem rezultātiem vai tiek pazaudēts laiks uz darbiem bez perspektīvām. 

Otrkārt,  jāpiemīt  prasmei organizēt savu laiku patstāvīgi, jo mūsu darbs nozīmē sava laika un darba plānošanu. Mēs esam procesa veidotāji. Mums pašiem sev jāatrod ceļš un uz to jāvirzās. Treškārt, ir jāplāno savs darbs tālu uz priekšu, kas ir svarīgs faktors, lai darbotos un paliktu šajā jomā ilgtermiņā.  

Darbam zinātnē Latvijā ir daudz priekšrocību. Viena no tām ir iespēja daudz ātrāk iegūt praktiskas zināšanas un attīstīt prasmes, kas noder arī dzīvē ārpus darba. Fizikas studentiem institūtā ir iespēja strādāt ar augstas klases iekārtām,  un tas ir ļoti nozīmīgs aspekts tālākai profesionālai attīstībai. Tas nozīmē, ka tiek iegūtas vērtīgas  praktiskas iemaņas papildus teorētiskajām zināšanām. Ja salīdzinām ar citām valstīm, mēs daudz ātrāk sākam strādāt zinātnē, līdz ar to izpratni par darbu zinātnē studenti iegūst agrāk.  Kopumā iespējas mums ir plašas, un vairākumā gadījumu iekārtu vai metožu pieejamība nav ierobežojošais faktors ideju attīstībā. 

Vēlos iedrošināt jauniešus darbam zinātnē, jo arī tas, ka esam maza valsts, var būt priekšrocība.  Mēs esam fleksibli, viss ir daudz pieejamāks,  līdz ar to iespēju ir vairāk, bet tas, protams, atkarīgs no tā, cik ļoti savā darbā ieguldies. Dialogā ar jauniešiem un topošajiem zinātniekiem, manuprāt, svarīgi ir zinātnieku stāsti par to, kādas iespējas paver zinātnes pasaule.  Skolotāju entuziasmam laikā, kad bērni pirmo reizi sastopas ar dabaszinātnēm pirmsskolā/skolā, un viņu spējai aizraut ar apkārtējo pasauli ir noteicošā loma, lai izaugtu jauna veiksmīgu pētnieku paaudze.

Mani iedvesmo III Ņūtona likums:„Action is equal to counter action”. Tas jau vairākus gadus ir uzrakstīts uz mana monitora augšējā rāmja, dienu no dienas uzturēdams manu degsmi, motivēdams un iedvesmodams darīt, tiekties un nepadoties. Ne velti CFI suvenīrus rotā uzraksts: „Degsme virza progresu ”. Jo vairāk es degu, jo vairāk daru un cenšos, taču, ja nesanāk – nekas – neveiksmes man ir kā izaicinājums – darīt, censties, sasniegt un pierādīt.  

Kā savulaik teica labs draugs,  „Zinātnieks ir diagnoze!”.  Un viņam bija taisnība – fizika, kā melnais caurums, kas reiz ievilcis gaismu, nekad to neizlaiž, burtiski ar galvu un kājām ierāva mani interesantajā, apbrīnojamajā, elpu aizraujošajā dažādu likumsakarību pilnajā, lielākai daļai neizprotamajā parādību un procesu pasaulē. Pēc studiju gadiem es uz visu skatos no fizikas likumu un parādību skatu punkta, cenzdamās visu pamatot un izskaidrot ar tiem – un man tas sanāk! Ilgāk, ātrāk, vēl procesā, bet sanāk – es atrodu saikni un izskaidrojumu. Piemēram, skatoties uz varavīksni es redzu un domāju par to, kā baltā gaisma sadalās krāšņajā varavīksnes spektrā, vairākkārtīgi lūstot katrā lietus pilienā. Bet, dzirdot tuvojamies kādu mašīnu ar ieslēgtu sirēnu, man prātā nāk Doplera efekts - viļņu pārklāšanās, pēc kā es spriežu, vai mašīna tuvojas vai brauc prom. Es to daru neapzināti, kā tāds fona process – visu laiku par kaut ko domāju, analizēju, cenšos izskaidrot un pamatot – un man tas patīk!  

Bērnībā es gribēju kļūt par visu ko - sākot ar spoku mednieku un astronautu un beidzot ar kodolfiziķi un ārstu - ķirurgu. Izzināšanu un eksperimentatora kāre man bija jau kopš bērnības. Man pagalmā bija viens ļoti jauks, gudrs vecs onkulis, kam bija dabas dots talants stāstīt par vēsturi, eksotiskām valstīm, ķīmiju, medicīnu, fiziku. Liels paldies viņam par to, ka dalījās ar mums savās zināšanās un iešķīla to izzināšanas degsmi. Kļuvu par fiziķi, lai saprastu un iemīlētu vilinošo un interesanto fizikas parādību un likumu pasauli. Mani aizrauj viss interesantais, jaunais, aktīvais, radošais, viss, kas liek izkāpt no komforta zonas un izpausties. Man patīk, ka dzīve, darbs un apkārtējie piespēlē man izaicinājumus – es ar prieku un aizrautību tos  pieņemu. Protams, patīk viss, kas saistās ar fiziku.

Darbam zinātnē nepieciešama degsme, vēlme darīt, improvizēt, censties un nenolaist rokas,  atvadoties no iesāktā. Ir jābūt gatavam visu laiku augt un pilnveidoties, lasīt, pētīt, analizēt, meklēt likumsakarības un uzklausīt tos, kas kaut ko ir sasnieguši, kā arī spēt uztvert un apdomāt konstruktīvo kritiku. Nekad nevar apstāties, pieņemot sasniegto, kā visa kalngalu. Prieku, gandarījumu un lepnumu par sevi man rada rezultātu prezentēšana zinātniskās konferencēs. It īpaši ārzemju, kur neformālās kafijas pauzēs var brīvi pienākt klāt pie kāda pētnieka ar milzum lielu pieredzi vai pasaules mēroga spožā prāta un brīvi runāt par zinātni un saņemt padomus un ieteikumus.  

Ja Jums ir sapnis, idejas, ieceres un mērķi – Dariet! - Ejiet! -  Tiecieties uz to! Neviens to neizdarīs jūsu vietā – tas ir tikai jūsu. Tikai no jums ir atkarīgs, vai to realizēsiet vai atstāsiet novārtā, atliekot uz rītdienu, kas nekad nepienāks, jo katru dienu būs jauna šodiena. Un neklausiet, ja citi saka, ka Jums nesanāks vai Tas nav iespējams – tas ir tikai viņu viedoklis, kas balstīts uz viņu dzīves pieredzi, kļūdām vai neveiksmēm – centieties! – dedziet! un nekādā gadījumā nenolaidiet rokas un nepadodieties! Dzīvot ar sapni ir daudz jaukāk nekā bez tā.  

Mana motivācija darbam zinātnē balstās vēlmē dot ieguldījumu sabiedrībā, kā arī iespējā radīt vai atklāt ko jaunu. Es uzskatu, ka tehnoloģijas mūsu dzīvi ļoti atvieglo, un zinātne palīdz šīs tehnoloģijas radīt. Manis izvēlētais zinātniskās darbības virziens ir bateriju materiālu pētījumi. Pie savas tēmas nonācu galvenokārt tās aktualitātes dēļ – pasaule šobrīd ir jaunu, efektīvāku enerģijas uzkrāšanas veidu meklējumos. Litija jonu baterijas piedāvā vienu no ērtākajām metodēm, kas paveic šo funkciju. Laboratorijā strādāju pie litija jonu bateriju elektrodu materiāliem, kas sevī var uzglabāt vairāk enerģijas iespējami ilgāku laiku. Paralēli strādājam arī pie nātrija jonu bateriju materiālu attīstības – iespējams, tā ir viena no nākotnes tehnoloģijām, taču atbildes, protams, rodas pētot. Pretēji citām elektronikas komponentēm, progress bateriju attīstībā ir lēnāks, jo mēs runājam vairs ne par tranzistoriem un diodēm, bet gan kompleksām ķīmiskām sistēmām. Progress gan, protams, kļūst redzams, paskatoties lielākā laika nogrieznī – pēdējo 30 gadu laikā litija jonu bateriju enerģijas blīvums ir vairāk kā trīskāršojies un tās arī kalpo ievērojami ilgāk.  

Interese par fiziku man radās jau skolā – fizikas skolotāja ar aizrautību pasniedza šo mācību priekšmetu, tāpēc mēs ar lielu interesi viņā klausījāmies. Tas noteikti bija viens no iemesliem, kāpēc vairāki no mūsu klases nolēma studēt fiziku. Studiju laikā, kad bija jāizstrādā bakalaura darbs, apskatīju vairākas  LU Cietvielu fizikas institūta laboratorijas un iepazinos ar vairākiem zinātniekiem. No daudzajām jomām mani visvairāk uzrunāja tieši bateriju pētniecība, jo saredzēju šī virziena aktualitāti, ņemot vērā straujo tehnoloģiju attīstību un nākotnes iespējas. Izpratne par to, ko nozīmē un ietver zinātniskais darbs,  nāca pamazām un darot. Novērtēju, ka šobrīd mums ir iespēja strādāt ar pasaules līmeņa iekārtām, kas sniedz daudz plašākas pētījumu iespējas. Vairākus gadus es strādāju Vācijā - arī bateriju pētniecības jomā. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, studentiem Latvijā ir vairākas priekšrocības: lielāka praktiskā pieredze un iespēja iesaistīties zinātniskos projektos, kā arī iespēja izstrādāt zinātniskās publikācijas. Līdzīgi kā citās nozarēs šeit nākas arī vairāk pacīnīties gan par savu vietu, gan nākotni. Atgriezos Latvijā ar vienu konkrētu projektu par nātrija jonu bateriju materiāliem, kas ar laiku attīstījās vēl vairākos citos bateriju pētniecības projektos. Kļuvu par Enerģijas iegūšanas un uzkrāšanas materiālu laboratorijas vadītāju.  Laboratorijā starp citām lietām tagad pētām litija un nātrija jonu bateriju elektrodus, attīstām jaunus bateriju materiālus un metodes, lai varētu prognozēt, cik ilgi baterijas kalpos. Laboratorijā šobrīd ir izveidojusies motivēta grupa, kas veic pētījumus bateriju jomā. Domāju, ka ar cītīgu darbu un nedaudz veiksmes varam sasniegt daudz. Sekoju arī citu zinātnieku sasniegumiem, kā piemēram, W. Chueh (Stenforda), J. Maier (Štutgarte), jo strādāju pie šī profesora vairāk kā 3 gadus. Spēcīgas ir arī daudzas citas grupas ASV, Eiropā un arī Āzijā.  

Darbam zinātnē nepieciešamas dažādas prasmes un īpašības, piemēram, darba patstāvīga plānošana, jo strādājam ar vairākiem zinātniskiem pētījumiem vienlaikus. Zinātniekiem, manuprāt, jāpiemīt spēcīgai zinātkārei, vēlmei meklēt atbildes, izprast procesus un parādības. Pacietība un neatlaidība nepieciešamas, lai mērķtiecīgi strādātu, pētot kādu jautājumu daudzu gadu garumā un apskatot to no visām iespējamām pusēm. Arvien aktuālāka kļūst zinātnes komunikācija ar mērķi vairot jauniešu interesi par zinātni un tehnoloģijām un veicināt sabiedrības izpratni par zinātnes sasniegumiem. Tiem jauniešiem, kas apsver darbu zinātnē, es ieteiktu apbruņoties ar pacietību un neatlaidību, jo ne vienmēr daba un tās likumi strādā tā, kā mums liekas. Tajā ir daudz nezināmā, pārsteidzošā.  

Gandarījums ir tajos brīžos, kad, skatoties uz to, kā lādējas telefons, zini, kā tas notiek, kas to nosaka un ka ar savu darbu dod zināmu ieguldījumu, lai šīs tehnoloģijas attīstītu. Bateriju materiālu pētījumu joma ir plaša, pie tās strādā ļoti daudz zinātnieku un inženieru. Ja ar manu zinātnisko darbību izdosies uzlabot kaut vissīkāko niansi  litija jonu baterijās, tā atvieglojot dzīvi kaut pāris cilvēkiem, uzskatīšu, ka manas zinātniskās darbības ilgtermiņa mērķis jau daļēji būs sasniegts. Protams, ceru, ka izdosies izdarīt vairāk. 

Brīvajā laikā dodu priekšroku aktīvai atpūtai dabā un ceļošanai.  

Interese par fiziku man radās jau skolas laikā, jo man ļoti labi padevās matemātika un fizika. Atceros, ka 11. klasē es ieguvu 2. vietu Baltijas fizikas olimpiādē skolēniem.  Arī mans tēvs bija saistīts ar zinātni, jo bija viens no Latvijas izcilākajiem psihiatriem. Doties studēt fiziku uz Latvijas Universitāti bija saprotama izvēle, jo vecāki mani pamudināja dzīvi saistīt ar zinātni, konkrēti - fiziku. Universitātē studijas bija augstā līmenī ar izciliem profesoriem, kā piemēram, profesoru Auziņu. 2. kursā jau sāku strādāt LU Cietvielu fizikas institūtā, tā arī aizsākās mans darbs zinātnē. Kad absolvēju augstskolu, man jau bija izstrādāti vairāki zinātniskie raksti, kas, neapšaubāmi, bija liels pluss manam zinātniskajam darbam. Es aizstāvēju doktora grādu Latvijā, bet pēc tam strādāju Vācijā, Zviedrijā,  arī Singapūrā, kur aizsāku bateriju pētniecību. Singapūra palikusi atmiņā kā ļoti skaista un eksotiska valsts.  ASV kā vieszinātnieks strādāju prestižajā Rutgersa Universitātē (Rutgers University). Tas bija ļoti vērtīgi un aizraujoši, jo tā bija iespēja strādāt kopā ar daudziem izciliem zinātniekiem, kā, piemēram, profesoru Deividu Vanderbiltu, kura zinātniskais raksts citēts 3000 reizes. Viņš tiek minēts kā potenciālais Nobela prēmijas laureāts. Tiešām ievērojama personība zinātnes pasaulē, tāpēc ļoti novērtēju šo pieredzi.   

Gandarījums ir par vairākiem sasniegumiem. Esmu pirmais pasaulē, kas teorētiski paredzēja iespēju izveidot augsta sprieguma 5V Li jonu bateriju, kas dos vairāk enerģijas un ļaus ierīcēm strādāt ilgāk. Mēs piedāvājam pasaulei pāriet uz 5 voltu bateriju. Tas ir milzīgs enerģijas ieguvums un milzīgs ekonomiskais efekts. Uzskatu, ka šis tiešām ir vēsturisks sasniegums. Institūtā esam arī izstrādājuši metodi, kas ļaus ražot daudz efektīvākas Saules baterijas. Es ieņemu vienu no pirmajām vietām pasaulē starp visiem latviešu fiziķiem gan pēc Hirša indeksa (H=34), gan pēc citējamības indeksa. Esmu 370 zinātnisko publikāciju autors un līdzautors (173 raksti starptautiskos recenzētos žurnālos un 197 konferenču tēzes). Seši no mūsu laboratorijas zinātniskajiem rakstiem ir citēti vairāk kā 100 reizes. Skatoties uz šiem rezultātiem, apzinos, ka ar savu darbu spēju sniegt ieguldījumu cilvēces attīstībā.

Augsti vērtēju citu zinātnieku darbu. Viens no trim 2019. gada Nobela prēmijas ķīmijā̄ laureātiem Džons Gudinafs (ASV) 1980. gados atklāja materiālus uz litija dzelzs fosfātu bāzes, kuri ļāva izveidot Li jonu baterijas ar spriegumu 3.5-4V. Tām šodien ir ārkārtīgi plašs pielietojums sadzīves elektronikā (mobilajos telefonos, pulksteņos, klēpjdatoros), arī elektromobiļos, lidmašīnās, un pat kosmosa tehnoloģijās. Tāpat profesors Deivids Vanderbilts tiek citēts praktiski jebkurā rakstā par skaitļošanas fiziku, jo viņš pirmais pasaulē izdomāja pseidopotenciālus.  Arī mans vadītājs Singapūrā Maikls R. Filpots, kurš 25 gadus strādāja IBM, ir izcila personība zinātnes pasaulē.   

Es aktīvi nodarbojos ar sportu, biju Latvijas čempions vieglatlētikā. Vēl es spēlēju basketbolu, arī šahu labā līmenī. Man patīk sacensība, jo man piemīt sportisks azarts, kas noder arī, ejot pretī jauniem izaicinājumiem zinātnes pasaulē. Tas noteikti ir palīdzējis profesionālajos sasniegumos. Strādājot maksimāli ātri un koncentrēti, ir iespējams atrast laiku arī citām nodarbēm ārpus darba zinātnē. Ir jāatrod balanss.

Zinātnes atklājumi ir snieguši daudzas atbildes un pārveidojuši to, kā mēs uztveram apkārtējo pasauli. Liela daļa atklājumu, kurus mēs šodien uztveram kā pašsaprotamus (piemēram, elektrība), ir bijuši lieli pagrieziena punkti cilvēces vēsturē, tāpēc zinātne ir attīstības virzītājspēks.