Savas darba gaitas zinātnē uzsāku 60. gados. Tajā laikā strādāju Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā un nostrādāju tur līdz 1991. gadam. Darbs bija saistīts ar Salaspils kodolreaktoru - ar neitronu aktivācijas analīzi. Strādājām pie dažādu objektu analīzes - gan bioloģiskiem, ģeoloģiskiem, gan medicīnas un ekoloģijas. 1991. gadā kodolreaktors atdalījās no ZA Fizikas institūta un izveidojās Kodolpētniecības centrs. Tas bija pārmaiņu pilns laiks. Tā kā mēs bijām saistīti ar kodolfizikas jomu, nonācu šajā centrā. Telpiski pārvietošanās nenotika, bet iestāde tā jau bija cita. Viss tas notika 90. gadu sākumā - laikā, kad valstī bija citi apstākļi, un arī atbalsts zinātnei bija zems. Bet neitronu aktivācijas nozare bija pieprasīta. Mēs bijām interesanti ģeologiem, biologiem, mediķiem, ķīmiķiem. No 1993. gada es kļuvu par Neitronu aktivācijas analīzes (NAA) laboratorijas vadītāju. Pēc tam sekoja jauni notikumi saistībā ar kodolreaktora slēgšanu, un tā mēs vairākas laboratorijas domājām, kur tālāk turpināt savas darba gaitas. Viena iespēja - pievienoties Fizikas institūtam, bet bija vēl pāris citas iespējas. Rezultātā pēc Salaspils kodolreaktora slēgšanas mēs - 3 laboratorijas - 1999. gadā 1. janvārī pievienojāmies LU Cietvielu fizikas institūtam. Mēs pārprofilējamies no neitronu aktivācijas analīzes uz radiācijas piesārņojuma mērījumiem un monitoringu. Uzturēšanās mums joprojām bija Salaspils kodolreaktora teritorijā, kas bija saistīts ar radiācijas drošību un mērīšanas iekārtām. Pēc tam kodolreaktoru pārņēma LU Ķīmiskās fizikas institūts. Kad to pārņēma Valsts ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, mēs devāmies uz LU CFI Ķengaraga ielā. Rezultātā divas laboratorijas: Kodolreakciju un Neitronu aktivācijas analīzes apvienojāmies vienā - Radiācijas fizikas laboratorijā. Atskatoties varu teikt, ka darbs Salaspilī bija interesants. Kad kodolreaktors sāka darboties, mēs visi bijām jauni zinātnieki. Neitronu aktivācijas analīze arī bija jauna zinātnes nozare, kurā strādājām. Tas bija pacēluma laiks. Kad šis dzīves posms noslēdzās, bija, protams, skumji, un arī mūsu palika arvien mazāk.

LU CFI Radiācijas fizikas laboratorija tika izveidota 1999. gadā apvienojot fiziķus no likvidētā Latvijas Zinātņu Akadēmijas Kodolpētniecības centra pētnieciskajām laboratorijām. RFL sadarbībā ar zinātniskajiem centriem Grenoblē un Minhenē iegūtajiem rezultātiem ir starptautiska nozīme, jo dati par dažādu kodolu īpašībām un struktūru ir nepieciešami ne vien mūsu fundamentālo priekšstatu papildināšanai par fiziskās pasaules uzbūves ainu, bet arī kodolfizikas pielietojumiem astrofizikā, materiālu zinātnēs, vides pētījumos, medicīnā un enerģētikā. Tāpat RFL iegūtie rezultāti dod praktisku ieguldījumu Latvijas vides aizsardzībā un kodolfizikas metožu izmantošanā citos pētījumu virzienos.

Attīstība zinātnē notiek nepārtraukti. Dažāda mēroga sasniegumi arī. Pētījumi, pie kuriem mēs strādājām saistībā ar retzemju elementu kodolu struktūru, lādētu daļiņu mijiedarbību ar vielu un radiācijas ietekmes novērtējumu uz apkārtējo vidi joprojām turpinās.

Domājot par to, kādi cilvēki sastopami zinātnē, jāsaka, ka esam ļoti atšķirīgi un individuāli. Kas mums varētu būt kopīgs? Laikam jau zināms dullums. Arī fiziķi ir dažādi. Mana kursa biedre nesaprata, kā es varu strādāt eksperimentālu darbu, kur rezultāti ne vienmēr ir paredzami. Bet tur jau tas sāls! Viņa bija fizikas pasniedzēja, kur darbs ir vairāk vai mazāk nemainīgs.

Skolas laikā man patika un padevās matemātika. 9. klasē atnāca jauns fizikas skolotājs, kurš prata radīt interesi un izpratni. Kad vajadzēja iet tālāk mācīties, bija doma studēt matemātiku. Bet mani pamudināja tomēr doties studēt fiziku, ko arī izdarīju. Studiju laikos fizmatiem sākumā pasniedza tikai matemātiku. Tad sekoja vispārīgā fizika - līdz pat kodolfizikai. Diemžēl Universitātē pasniedzējs lasīja šo priekšmetu stipri monotons, tāpēc lielu aizrautību studentos neradīja. Bet kad sākās speckursi kodolfizikā, tie manu interesi rosināja daudz vairāk, jo 2. kursā biju sākusi darba gaitas NAA laboratorijā. Nenoliedzama ir pasniedzēju loma, jo ir jāspēj rosināt un attīstīt interesi par priekšmetu.

Mans darbs ir bijis saistīts ar daudzām jomām. Bija ne pārāk ilga sadarbība ar arheologiem, kurus interesēja mikroelementu saturs kaulos saistībā ar barības ķēdi: vai mūsu senči bijuši veģetārieši vai gaļēdāji. Bija jāapstaro un jāanalizē Burtnieku kapulaukā atrastie kauli. Tas raisīja lielu bijību, un tādu pieredzi gadiem atceries. Gandarījums ir par to, ka nodibinājām Radioaktivitātes testēšanas laboratoriju, sagatavojam kvalitātes grāmatu un LATAK ieguvām sertifikātu. Tas bija liels darbs un ieguldījums.

Man ir kalnos kāpšanas trakums. Kur tik nav pabūts visu šo gadu laikā - Kaukāzs, Pamirs! Neaprakstāms ir dabas majestātiskums, stāvot kalna galā. Protams, kalnā kāpšana ir viens pamatīgs izaicinājums, bet kad esi tajā ritmā, tad saproti, ka ir tā vērts. Dzīvojot aktīvu dzīvesveidu, tas arī kļūst par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Savādāk vairs nevari.

Institūtā es sāku strādāt tad, kad jau bakalaura studijas biju pabeigusi. Bakalaura darbu universitātē es izstrādāju fizikālās ķīmijas nozarē, jo mani vienmēr vairāk ir saistījusi tieši fizikālā ķīmija, līdz ar to arī LU Cietvielu fizikas institūts bija saprotama izvēle, kur uzsākt darba gaitas. Bakalaura darbu izstrādāju rentgenmetožu laboratorijā, un tas bija par kristalizāciju un polimorfismu. Diezgan tālu no tā, ko es daru pašlaik, bet ir lietas, kas noder arī esošajā zinātniskajā darbā. Es strādāju ar nātrija jonu baterijām, sintezēju materiālus un pārbaudu to īpašības.

Pamatskolā līdz pat vidusskolai es biju domājusi, ka es darīšu kaut ko pilnīgi citu. Ņemot vērā, ka es biju ļoti aktīva un man patika uzstāties, man likās, ka es varētu būt pasākumu vadītāja, strādāt televīzijā vai žurnālistikā. 7. klasē es pārgāju uz Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, jo man eksaktās mācības viegli padevās. Kad sākās ķīmija, viss, ko mēs mācījāmies, likās ļoti loģiski, interesanti, bet pamanīju, ka ne visiem tā ir. Lielai daļai cilvēku ķīmiju uztver kā lielu mistēriju, bet man viss šķita pat ļoti pašsaprotami. Mani motivēja skola un skolotāji. Esmu mācījusies divās skolās. Pirmajā skolā nebija pat tādas domas, ka varētu nākotni saistīt ar zinātni. Otrajā skolā man paveicās ar savu pirmo ķīmijas skolotāju - vai nu es pati visu sapratu vai arī viņš tik saprotami visu mācīja, iespējams, abi faktori kopā. Ar skolēniem, kuriem bija potenciāls, nopietni strādāja, palīdzēja, motivēja un nāca pretī. Vidusskolas laikā piedalījos ķīmijas olimpiādēs, apmeklēju papildus nodarbības, skolotāja arī mani uz to mudināja. Vienā brīdī secināju, ka tas būtu neloģiski iegūtās zināšanas nepilnveidot un aiziet studēt kaut ko pilnīgi citu. Universitātē nevienā brīdī savu izvēli nenožēloju, jo man patika viss, ko mēs darām un iemācāmies. Vienmēr esmu jutusies, ka esmu savā vietā.

Man vienmēr ir saistījuši cietie rieksti, kas bija olimpiāžu uzdevumi, jo ar azartu tos risināju un meklēju atbildes. Tā sanāca, ka tieši ķīmijā man sanāca tos veiksmīgi izpildīt. Jau sākotnēji man iepatikās neorganiskā ķīmija. Arī matemātika vienmēr ir labi padevusies. Pētnieciskie darbi - lai gan maz skolā bija – īpaši neuzrunāja.

Es atnācu uz institūtu, lai gūtu pieredzi un uzzinātu vairāk par zinātniskajiem procesiem. Tā sajūta - esot šajā nozarē – ir diezgan nereāla. Ar prieku nāku uz darbu katru dienu, jo mūsu darbs ir daudzveidīgs, un nepārtraukti iemācies jaunas lietas. Tas ir kā turpinājums skolai un universitātei. Te nav rutīna, visu laiku jānāk klajā ar jaunām idejām. Šī man ir ļoti piemērota vide, kur strādāt, un man tiešām ļoti patīk būt šeit! Šobrīd esmu vairāk pētniecībā, bet gribēt kādreiz būt arī par pasniedzēju universitātē. Kamēr es studēju bakalauros, es strādāju par ķīmijas skolotāju un arī organizēju ārpusklašu ķīmijas pasākumus reizi mēnesī. Man ļoti patika strādāt ar bērniem, tāpēc nākotnē labprāt pasniegtu topošajiem zinātniekiem. Tas ir liels gandarījums, ka ar savām zināšanām un pieredzi vari radīt aizrautību ar zinātnes pasauli.

Man šī nozare ir jauna, apmēram gads, kopš es šeit esmu. Iepazīstos ar nozari, mēģinu saprast, kā viss šeit notiek. Pašlaik mācos maģistrantūrā. Ja būs konkrēta tēma un dzinulis, noteikti došos uz doktorantūras studijām.

Esot zinātniskajā darbā, nekas nestāv uz vietas. Visu laiku ir jāmācās - jauna iekārta, jaunas metodes. Nevienā brīdī nenokļūsi rutīnā. No vienas puses tas ir aizraujoši, no otras - tiem, kas izvēlas šo ceļu, šis jāuztver kā iespēja nevis izaicinājums.

Man prieku sagādā garas pastaigas - gan dabā, gan pilsētā. Tas man vienmēr ir paticis. Arī grāmatu lasīšana saista un teātris, kuru pirms pandēmijas apmeklēju 2-3 reizes mēnesī. Jo īpaši patika ‘”Linda Vista”, Latviešu mīlestība”, arī pārsteidzoša bija “Pūt Vējiņi” izrāde - tik neierastā formā.

Lai vai kāda situācija un izaicinājums, uzskatu, ka labāk ir pamēģināt, nekā pēc tam nožēlot, ka neizdarīji. Sliktākais, kas var notikt, var nesanāk, var saņemt atteikumu. Ja tā padomā, nemaz tik biedējoši tas nav. Starp citu, diezgan bieži arī viss sanāk. Atliek tikai to soli spert, un viss izdosies.

Fiziku sāku apgūt jau pirmsskolas vecumā. Mans pirmais fizikas skolotājs bija mans tētis. Viņš vienmēr man ir mācījis fiziku, bieži vien tā, ka pati to nenojautu. Tas sākās jau agrā bērnībā, kad mūsu mājās notika īsti pētnieciskie eksperimenti, konstruēšana, lodēšana. Būtībā tā bija fizikas likumu pārbaudīšana, izprašana un pielietošana. Tikai vārds „fizika” skaļi netika teikts – tēvs mums, bērniem, to spēja pasniegt kā aizraujošu rotaļu, kas nebija nošķirta no pasaules izzināšanas citos aspektos – sporta, mākslas, valodu apgūšanas, matemātikas, mūzikas.

Skolā man vienlīdz labi padevās daudzi mācību priekšmeti, tāpēc arī bija grūti izlemt, kur doties studēt. Pēc ilgstošām pārdomām un sarunām ar ģimeni, nolēmu stāties LU Fizikas un matemātikas fakultātes Fizikas nodaļā, jo fizikas studijas ietver un attīsta daudzas prasmes matemātikā un inženierzinātnēs, kā arī veicina izpratni par dabu. Es domāju, ka tik daudzpusīgas studijas man palīdzēs izvēlēties, ko es darīšu pēc tam, jo uzsāku studijas ar domu, ka tas mani izglītos, attīstīs un iedvesmos turpmākām mācībām. Tajā laikā vēl neplānoju kļūt par zinātnieci. Tas mainījās, kad nonācu LU Cietvielu fizikas institūtā ar mērķi izstrādāt bakalaura un maģistra darbus. Īpaši iedvesmojos no kopīgā darba ar Ēriku Birku, kurš mani aicināja pievērsties bezsvina segnetoelektrisko materiālu izpētei un vēlāk kļuva par manu darba vadītāju. Vērojot ar kādu mērķtiecību un entuziasmu viņš strādā, arvien vairāk aizrāvos ar zinātnes pasauli. Tā arī es turpināju strādāt LU CFI. Mans pašreizējais darbs joprojām ir saistīts ar bezsvina segnetoelektrisko materiālu pētīšanu, attīstot to dažādos virzienos un veidos. Tā ir joma, kurā es ikdienā darbojos ar lielu gandarījumu. Patiesa interese par zinātni radās tieši darba procesā, kad strādāju pie konkrētas tematikas ar konkrētiem cilvēkiem un konkrētā jomā.

Mans ikdienas darbs zinātnē ir daudzveidīgs. Tā ir viena no tām lietām, kas man šajā darbā patīk. No vienas puses, var būt rutīna, jo ir tādi darbi, kas prasa pacietību un monotonas darbības, piemēram, uzņemot attēlu sērijas pie mikroskopa. No otras puses, iegūto rezultātu apstrādē un analīzē neiztikt bez radošas pieejas un jaunām idejām, jo te bieži rodas daudz jautājumu un slēpjas kāda intriga. Laboratorijā pašlaik es strādāju pārsvarā ar skenējošo elektronu mikroskopu, kā rezultātā iegūstam pētāmo materiālu attēlus un to ķīmiskajam sastāvam atbilstošus spektrus. Pēc tam, kad šie attēli un spektri ir iegūti, ļoti ilgs laiks tiek veltīts tam, lai iegūtos datus analizētu. Uzsākot analīzi, tiek izvirzītas hipotēzes, tās gaitā tiek prognozēti tālākie novērojumi, veidots tālākais darba plāns. Es piedalos arī sastāvu izgatavošanā, noformulējot uzdevumu kopā ar ķīmiķiem, kas paredz to, kādā veidā un kāds tieši materiāls tiks izgatavots, un veicu citus eksperimentālos mērījumus. Balstoties uz iegūtajiem rezultātiem, mēs veidojam saikni starp izgatavošanu un tām materiālu īpašībām, ko novērojam un ko vēlamies iegūt. Pēc tam savs darbs ir jāapkopo, jānoformē un jāprezentē zinātnieku sabiedrībai – tā ir zinātniskās publikācijas rakstīšana, uzstāšanās konferencēs un semināros. Dažkārt lasu lekcijas studentiem par sava darba tematiku.

Lai gan pastāv dažādi uzskati par zinātniekiem, katrs zinātnieks ir personība. Jā, ir prasmes, kas ir kopīgas daudziem, piemēram, patstāvība, spēja saredzēt kopainu un iedziļināties detaļās, tomēr katrs no mums ir atšķirīgs un ar savu stāstu. Darbs zinātnē var būt piemērots cilvēkiem, kam patīk strādāt pilnīgi patstāvīgi. Tajā pašā laikā daudziem zinātniekiem ir ļoti labas komunikācijas prasmes, jo liela daļa no mums strādā komandā, kā arī regulāri sazinās ar citiem zinātniekiem Latvijas un starptautiskā mērogā. Manuprāt, zinātnieks vienmēr ir bijis ieinteresēts dalīties ar savu ideju vai atklājumu, tāpēc esam atvērti sarunai ar sabiedrību.

Man ļoti svarīga ir saudzīga attieksme pret apkārtējo vidi, tam ikdienā pievēršu pastiprinātu uzmanību. Esmu ļoti gandarīta, ka mans darbs zinātnē ir saistīts ar tādiem pētījumiem, kas rezultējas videi draudzīgu risinājumu izstrādē. Kopā ar kolēģiem strādājam pie tādu jaunu segnetoelektrisko materiālu radīšanas un izpētes, kas nesaturētu ķīmiski bīstamus elementus. Atšķirībā no mūsdienās plaši pielietotajiem segnetoelektriķiem, jaunie materiāli nesatur svinu, kas atzīts par cilvēku veselībai un apkārtējai videi kaitīgu. Mainot sastāvdaļu koncentrācijas, izvēloties dažādas izgatavošanas metodes un to parametrus, ir iespējams plašās robežās mainīt šo materiālu īpašības. Pašlaik mēs strādājam pie bezsvina segnetoelektriķu izgatavošanas procesa izpētes un pilnveidošanas. Mūsu darbs ļaus pietuvināt šos materiālus ražošanai.

Man ir prieks gan par tiem LU CFI studentiem, kas izvēlas veikt savus pētījumus šeit institūtā, kur zinātnieku darbs ir kļuvis konkurētspējīgs pasaules mērogā, pateicoties attīstītai infrastruktūrai, gan par tiem, kas dodas uz citām Eiropas valstīm studēt vai izstrādāt savus doktora darbus. Ir patīkama sajūta, ka esam daļa no pasaules zinātnes telpas. Sadarbība starptautiskā mērogā attīstās, jo tas dod iespēju paveikt daudz vairāk un piedalīties lielāka mēroga pētījumos. Tā kā ceru, ka arvien vairāk jauniešu izvēlēsies kļūt par zinātniekiem, jo šī tiešām ir plašu iespēju profesija ar augstu pievienoto vērtību. Par to arī stāstījām Latvijas skolu jauniešiem L`ORÉAL un UNESCO atbalstītā projekta par sievietēm zinātnē ietvaros.

Otra mana lielākā aizraušanās pēc fizikas ir mūzika. Pašlaik spēlēju bungas perkusionistu grupā „Samba de Riga”, kas izpilda karstos Brazīlijas ritmus. Kopš 2010. gada esmu šīs grupas mākslinieciskā vadītāja. Bez bungu spēlēšanas un uzstāšanās uz skatuves, veidoju aranžijas, horeogrāfiju, vadu grupas mēģinājumus un apmācu jaunos perkusionistus. Man tuvs ir gan sportisks un aktīvs dzīvesveids, gan mierīgākas aktivitātes. Esmu pamanījusi, ka zinātnieki izvēlas tādus hobijus, kas saistīti ar radošu izpaušanos, un nereti velta tiem daudz laika, attīstot tos augstā līmenī. Bieži arī šeit zinātnieks izmanto savu nopietno pieeju un tvērienu.

Tas, ka nonācu zinātnē, bija vairāku apstākļu kopums. Kad biju maza, bieži devos mammai līdzi uz darbu Daugavpils Universitātē. Kamēr viņa pasniedza lekcijas dabaszinātnēs (arī fizikā), es spēlējos turpat blakus. Man bija sapnis, ka kādu dienu izaugšu un rakstīšu uz tās tāfeles.

Skolā man labi padevās visi mācību priekšmeti. Nepieļāvu tādu domu, ka varētu uz skolu nākt nesagatavojusies. Matemātikā ar lielu prieku rēķināju uzdevumus, jo vairāk jo labāk. Piedalījos neskaitāmās olimpiādēs teju visos mācību priekšmetos, sākot ar eksaktajām zinātnēm un beidzot ar valodām un pat mājturību. Skolas laikā man bija jāizstrādā divi zinātniski pētnieciskie darbi, tos abus izvēlējos veikt fizikā. Ar vienu no šiem darbiem ieguvu pirmo vietu valsts mērogā. Vēl arī pretendēju uz Vītolu fonda stipendiju, un viens no jautājumiem intervijā bija par to, vai esmu izvēlējusies studiju virzienu. Apskatot manus sasniegumus, man ieteica apsvērt studijas eksaktajās zinātnēs. Tad arī pieņēmu gala lēmumu, ka mācīšos fiziku, bet vēl nezināju, ka kļūšu par zinātnieci.

Ar lielu bijību sāku studijas. Pēc pirmās nedēļas aizgāju uz bibliotēku pēc mācību grāmatām. To bija tik daudz, ka varēju noklāt visu gultu savā kopmītņu istabā. Biju apņēmības pilna tikt galā ar studiju izaicinājumiem. Man tas izdevās teicami! Studijās ieguldītais darbs rezultējās ar “Gada Fizmats” titulu, diviem sarkanajiem diplomiem fizikā, kā arī LU Fonda stipendijām. Esmu īpaši gandarīta par Mikrotīkla piešķirto stipendiju. Mans šī brīža lielākais sasniegums ir prestižā L’ORÉAL Baltic balva “Sievietēm zinātnē”.

Institūtā nonācu 2. studiju gadā. Man palaimējās, ka tajā brīdī bija vakances EXAFS spektroskopijas laboratorijā. Nenojauzdama, uz ko īsti parakstos, mammas iedrošināta, spēru savus pirmos soļus zinātnē. Jānis Timošenko bija mans bakalaura darba vadītājs. Viņš mani ļoti iedvesmoja darbam zinātnē, uzstādīja latiņu, uz ko man jātiecas. Maģistra un doktordarbu izstrādāju Alekseja Kuzmina vadībā, kas ir izcils zinātnieks un nenovērtējams atbalsts manā karjerā.

Mūsu laboratorija specializējas rentgenabsorbcijas eksperimentu veikšanā, kas kopā ar teorētiskiem aprēķiniem ļauj iegūt unikālu informāciju par absorbējošā elementa lokālo atomāro un elektronisko struktūru. Eksperimentus veicam sinhrotronā starojuma centros visā Eiropā, piemēram, PETRA III (Vācijā), SOLEIL (Francijā), ELETTRA (Itālijā). Biju ārkārtīgi priecīga par iespēju pirmo reizi doties līdzi komandējumā uz Itāliju 2015.gadā. Katru gadu veicam vairākus tāda veida eksperimentus. Atgriežoties Latvijā, ir daudz datu, kurus apstrādāt un modelēt. Lielāko daļu sava darba laika institūtā pavadu, analizējot datus un veicot simulācijas. Šādi pētījumi ļauj saprast, kā materiāla struktūra ietekmē tā īpašības un kā iespējams to modificēt, lai iegūtu vēlamo efektu.

Sava doktordarba ietvaros pētu materiālus, kas maina savu krāsu temperatūras ietekmē. Lai varētu to kontrolēt un izmantot praktiski, svarīgi ir saprast, kā šī krāsas izmaiņa ir saistīta ar materiāla lokālo struktūru. Tie ir fundamentāli pētījumi.

Otra tēma, pie kuras sākām strādāt nesen - rentgenstarojuma detektori. Cenšamies atrast tādu organisko un neorganisko materiālu sistēmu, kas reaģētu uz rentgenu, tajā pašā laikā būtu ar augstu jutību, lokana un darbotos pie zema sprieguma. Šāda veida rentgenstarojuma detektori varētu tikt izmantoti dažādās sfērās, piemēram, medicīnas diagnostikā, drošības skeneros, zinātniskos pētījumos.

Man ir liels gandarījums par katru zinātnisko publikāciju, kas ir kaut kā jauna atklājums. Tas nozīmē, ka ieguldītais darbs ir bijis vērtīgs.

Brīvajā laikā man ar vīru patīk doties pārgājienos un riteņbraucienos. Katru gadu dodamies ceļojumos ar mugursomām un teltīm uz dažādām valstīm. Atmiņā spilgti palikuši ceļojumi uz Islandi, Andoru un Nepālu. Tur ir ļoti skaista daba. Vērts piebilst, ka šādi ceļojumi nav viegli, bet soli pa solim tiek pieveikti ļoti daudzi kilometri, kalnā augšā un no kalna lejā… Tāpat ir zinātnē – katrs pētījums ir kā ceļojums, katra publikācija, kā ceļojuma pieturvieta. Iespējams, ceļš līdz jauniem rezultātiem ir bijis garš un grūts, bet ir neizsakāms prieks uz to atskatīties!

Atceros, kā bērnībā vecāki man pirmoreiz pastāstīja, ka visapkārt mums ir sīkas gaisa molekulas, kuras ar aci nevar saredzēt, un ka visas vielas sastāv no atomiem. Tas man tobrīd bija milzīgs pārsteigums – kā gan es nebiju pamanījusi, ka man visapkārt riņķo mazas daļiņas? Es vēl tagad atceros, kādu iespaidu tas uz mani atstāja – tas šķita tik netverami un apbrīnojami, likās, ka pasaule ir noslēpumu pilna. Mans tētis un vectēvs bija fizikas skolotāji, arī tas zināmā mērā raisīja manu interesi par fiziku – ar bērna prātu sapratu, ka fizika ir kaut kas aizraujošs un noderīgs. Skolas laikā lasīju populārzinātniskus rakstus, vēlme izprast un saprast vairāk par to, ko ikdienā redzam, man piemitusi, kopš sevi atceros. Vēl mani kopš bērnības  fascinēja viss, kas saistās ar Visumu, galaktikām, zvaigznēm,  jo vēlējos saprast, kā tas viss veidojies. Tiešām bezgalīga teritorija izzināšanai! 11. un 12. klasē man bija lielisks fizikas skolotājs, kurš mani patiešām aizrāva ar fizikas pasauli. Tad arī man radās doma par fizikas studijām, bet pavisam skaidri par šo virzienu izšķīros tikai 12. klasē – uz brīdi apsvēru arī matemātikas studijas, tomēr šķita, ka fizika ļaus uzzināt par apkārtējo pasauli daudz vairāk.   

Bakalaura grādu fizikā es ieguvu Liepājas Universitātē, tur šī studiju programma bija atvērta pirmo gadu. Uzreiz negribēju doties prom no dzimtās Liepājas, kā arī, paralēli fizikas studijām apmeklēju Liepājas mūzikas vidusskolu, kur apguvu klavierspēli – savam priekam. Man jau uzreiz bija plāns, ka pēc bakalaura grāda iegūšanas es turpināšu mācības fizikas maģistrantūrā Latvijas Universitātē, jo Liepājā fizikas maģistrantūras studiju nebija, un arī pētniecības darba iespējas bija ierobežotas. Prātoju, kā tas ir – strādāt fizikas laboratorijā, veikt eksperimentus. Sākotnēji mana maģistra darba tematika Latvijas Universitātē bija saistīta ar pavisam citu jomu – astrofiziku. Piedalījos pētījumos par starpzvaigžņu putekļiem, to atdzišanu, iespējamo zvaigžņu veidošanos, tomēr, man trūka kādas dzirksts, lai es turpinātu pētījumus šajā jomā. Lasīšana par ar astrofiziku saistītām tēmām palikusi tikai dažiem brīviem brīžiem. 

Ļoti priecājos, ka nokļuvu LU Cietvielu fizikas institūtā. Mans doktora disertācijas vadītājs – Dr.habil.phys. Uldis Rogulis – uzrunāja studentus, jo bija atbrīvojusies studenta vieta projektā un bija iespēja rakstīt maģistra darbu par projekta tematiku. Es uzreiz piekritu šim piedāvājumam. Lai gan mana nokļūšana tieši šajā laboratorijā šķietami bija nejauša, patiesībā, mani vienmēr bija interesējusi gaisma, gaismas viļņi, elektroniskās pārejas starp enerģijas līmeņiem. Tieši šīs parādības mani studiju laikā visvairāk saistīja fizikā, tāpēc šo virzienu es arī gribēju turpināt izzināt un izpētīt. Darba piedāvājums nāca īstajā brīdī. Maģistra darbu izstrādāju par oksifluorīdu stikliem un stiklu keramiku – par caurspīdīgiem vai puscaurspīdīgiem materiāliem, kuri aktivēti ar retzemju joniem, tādēļ luminiscē.   

Strādāju LU CFI jau gandrīz 7 gadus – darbojos Spektroskopijas laboratorijā. Mana joma ir neorganisko cietvielu materiālu fotoluminiscence. Ja apstarojam materiālus ar gaismu – elektromagnētisko starojumu – tie spēj izmainīt  starojuma enerģiju un izstaro jau citas krāsas gaismu  No šī izstarotās gaismas spektra tālāk izdarām secinājumus par materiālu struktūru, tā atomu izvietojumu, un analizējam, kur šādus materiālus visefektīvāk varētu pielietot. Strādājam pie materiālu vēlamo īpašību optimizācijas. Iespējamie pielietojumi var būt ļoti dažādi, piemēram, temperatūras detektēšanā, ja luminiscences īpašības mainās atkarībā no temperatūras, tāpat arī baltās gaismas avotos, dozimetros.  Bieži vien pētījumu procesā atklājam kaut ko jaunu, efektus, kurus nebijām cerējuši novērot. Nekad nevar uzreiz paredzēt, kas būs, kādi būs rezultāti, bet tieši tā tās zināšanas pamazām uzkrājas – ja viss būtu uzreiz atklājams, tad, kādēļ viedtālruņi un citas aktuālās ierīces neparādījās jau pirms 50, 100 gadiem? Kādēļ sākumā bija nepieciešamas telefonu centrāles, bet datori bija skapju izmērā? Jebkuri pētījumi par materiālu īpašībām un to fizikāliem efektiem virza zinātnes progresu un ir noderīgi zinātnieku sabiedrībai un sabiedrībai kopumā. Interesanti vienmēr ir paši pirmie mērījumi no jauna sintezētiem paraugiem – pārņem ziņkārība, kādi būs rezultāti, cik perspektīvs būs iecerētais pētījumu virziens. Prieks, ka mūsu pētījumi var būt noderīgi arī citiem – pašlaik projekta ietvaros sadarbojamies ar Latvijas uzņēmumu, kas ražo optiskās šķiedras. Mūsu izveidoto materiālu ar labākajām īpašībām plānots ievietot optiskā šķiedrā un testēt to temperatūras detektēšanai. Šādi sadarbības projekti dod papildus motivāciju darboties. 

Ja ir interese par apkārtējo dabu, dabaszinātnēm un tehnoloģijām, es noteikti iedrošinātu jauniešus doties studēt fiziku, jo pētījumu jomas un prasmes, kuras nepieciešamas, ir ļoti dažādas. Darbs zinātnē ir daudzveidīgs, un katram ir iespēja atrast savu pētniecības jomu un formu – vienam tā būs luminiscences spektru analīze, citam sarežģītu nanostruktūru konstruēšana, prototipu veidošana vai datorkodu rakstīšana… Iespējas ir plašas. Zinātnieka darbā ir arī daudz radošu procesu - ir jālasa, jādomā, jāizvirza idejas, jāmeklē risinājumi, jāsaskata perspektīva. Katra diena nes ko jaunu. Personīgā motivācija un aizrautība ar zinātnes pasauli arī ir tas galvenais virzītājspēks.  

Kad manu prātu un rokas nenodarbina darbs institūtā, izmantoju iespēju doties pie dabas – apceļot Latvijas pilskalnus un muižas, piedalīties orientēšanās sacensībās mežā, vasarās strādāt dārzā. Interesējos arī par vēsturi, arheoloģiju, un veidoju arī savu ciltskoku, studējot arhīvu materiālus. Esmu arī studenšu korporācijas “Selga” biedre, un pēdējos gados esmu pievērsusies radošajai rakstīšanai – varbūt ar laiku taps arī kāds aizkustinošs stāstiņš vai dzejolis par mazo, varonīgo elektronu dzīvi ar sarežģītiem šķēršļiem pilnos materiālos.  

Es nāku no izteikti humanitāras ģimenes, kurā ļoti iecienīta bija literatūra un mūzika. Tētis bija Latvijas laika mācītājs un mamma  - skolotāja. Skolā es sāku mācīties neilgi pēc kara beigām. Fiziku mums pasniedza sākot ar 6. klasi.  Man patiešām laimējās ar manu pirmo fizikas skolotāju, kas prata parādīt apkārtējā dabā notiekošos procesus un sakarības, un man tas bija kā brīnums.  Fizika man tiešām bija atklājums! Skolotājs prata ieinteresēt un atklāt dabas burvību.  Arī matemātikas skolotāja prata veicināt patstāvīgas domāšanas attīstību, ko tālāk nostiprināja mācības Rīgas 2. vidusskolā. Līdz ar to manam tālākajam dzīves ceļam zinātnē tika ielikti stipri pamati, kas vijās ar interesi par dabas procesiem un pasauli visapkārt.  

Studējot Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē 2. kursā, es nonācu Jonu kristālu izpētes laboratorijā, jo vēlējos iesaistīties pētnieciskā darbā. Parasti mācības beidzās ap plkst. 16:00, tad devos uz laboratoriju un uzturējos tur līdz pat vēlam vakaram. Laboratorijā man bija iespēja mācīties no ļoti zinošiem un interesantiem cilvēkiem.  Mans audzinātājs un skolotājs bija profesors Kurts Švarcs - kurš tagad dzīvo Dortmundē. Turpat bija arī jaunais aspirants Ilmārs Vītols  un Ojārs Šmits. Laboratoriju vadīja leģendāra personība Latvijas fizikā – docents Ludvigs Jansons un man bija tā laime klausīties arī viņa lekcijas. Katru lekciju viņš sāka ar uzrunu: “Cienījamie klausītāji!”. Apbrīnoju viņa cieņas pilno attieksmi pret studentiem un turpmākajā dzīvē cenšos pati to ievērot. Pēdējā kursā man piedāvāja darbu Latvijas Zinātņu akadēmijas topošajā laboratorijā. No doktorantūras Maskavā atgriezās Irēna Pļaviņa, un Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā viņa dibināja jaunu laboratoriju jonu kristālu izpētei ar spektroskopijas metodēm. Irēna Pļaviņa, kas ir viena no Latvijas izcilākajām fiziķēm, Maskavā aizstāvēja disertāciju “Foto un luminiscences kinētika dažos sārmu metālu halogenīdos”, iegūstot fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu (1959). Mēs jaunajā laboratorijā pētījām kristāliskās vielās – sārmu metālu halogenīdos notiekošus procesus, izmantojot šo vielu luminiscenci – spīdēšanu, ko rada vielas apstarošana ar ultravioleto gaismu vai radioaktīvo starojumu. Ar zināšanām, ko Irēna Pļaviņa bija apguvusi Maskavā, minēto kristālu pētniecībā tika ieviesta jauna metode – luminiscences īso laiku mērīšana, kas sniedz bagātīgu informāciju par vielā notiekošiem procesiem. Tas bija aizraujošs laiks, jo biju klāt tieši tad, kad šī pētniecības nozare attīstījās. Mums izveidojās ļoti labs un draudzīgs kolektīvs, kura dvēsele bija Irēna Pļaviņa. Visi strādājām aizrautīgi. Sākumā vairākkārt nācās mainīt laboratorijas atrašanās vietu. Pirms ieguvām pastāvīgo vietu Salaspilī, laboratorija atradās gan Zinātņu akadēmijas augstceltnē Rīgā, gan arī pie Māras dīķa, vienā no skaistajām Pārdaugavas savrupmājām. Atceros, kā ziemā devāmies uz Māras dīķi slidot, un šis laiks bija patiešām skaists laiks. Laboratorija mērķtiecīgi attīstījās, jo varējām arī iegūt aparatūru un materiālus. Neskatoties uz zināmiem ierobežojumiem Padomju savienības laikā, piemēram, saziņa ar citu valstu zinātniekiem, mēs bijām aizrautības pilni izzināt un pētīt un mums bija labi kontakti un sadarbība ar citiem Padomju savienības fiziķiem. Manā profesionālajā izaugsmē svarīgākā persona vienmēr ir bijusi Irēna Pļaviņa. Atmodas sākumā es kļuvu par šīs laboratorijas vadītāju, doktorei Pļaviņai aizejot pensijā. Tad arī laboratorija pievienojās LU Cietvielu fizikas institūtam. Šis solis bija likumsakarīgs, jo mūsu pētījumu virzieni sakrita. Sākums bija brīnišķīgs, un mūs tik labi pieņēma  - kā savējos, tāpēc jau sākumā jutāmies šeit piederīgi. Nu jau LU CFI esmu nostrādājusi gandrīz 30 gadus. Pirms kādiem 3 gadiem mūsu mazā “Platzonu materiālu” laboratorija pievienojās no jauna izveidotajai Spektroskopijas laboratorijai, ko vada jaunais daudzsološais doktors Anatolijs  Sarakovskis. Mēs esam draudzīgs kolektīvs, un ir liels gandarījums par paveikto šo gadu laikā.  Patiess prieks, ka izveidojusies  spēcīga jauno zinātnieku paaudze, kurā arī es ieguldu savas zināšanas un pieredzi. Man ir tā laime strādāt kopā ar izciliem un ar degsmi apveltītiem jaunajiem specialistiem - abām Gunām (Krieķe un Doķe), Andri Antuzēviču uc., kā arī ar studentiem - topošiem specialistiem. Priecājos, ka viņi mani pieņem savā komandā un uzticas manām zināšanām. Esmu pateicīga arī manai ilggadīgajai līdzgaitniecei pētnieciskajā darbā un tuvam cilvēkam – Laimai Trinklerei. Šodien, pateicoties institūta dalībai starptautiska mēroga projektos, ir iespēja strādāt ar vismodernākajām iekārtām, kas paver plašas iespējas zinātniskajam darbam. Tagad mums ir izcila aparatūra. Lielas iespējas ir strādāt dažādos Latvijas un starptautiskos projektos.  

Zinātnē svarīga ir prasme atrast sakarības starp dažādām parādībām un izprast to norises, savā ziņā tas ir kā detektīvs. Kādēļ notiek tas, ko mēs fiksējam?  Ko tas pasaka par procesiem vielā? Ja šāds izziņas process interesē, tad tā būs aizrautība mūža garumā. Tas vienlaicīgi būs gan darbs, gan hobijs. Tik ļoti tas ievelk! Es zinu, kā tas ir. Bieži vien turpinu domāt par kādu problēmu un meklēju risinājumu, esot ārpus institūta. Tas labi padodas dodoties pastaigā gar jūru vai esot mežā, bet jo sevišķi - klausoties klasiskās mūzikas koncertus. Klasiskā mūzika jo īpaši stimulē domu procesu. Es esmu tam spilgts piemērs, cik ļoti spēcīgi ietekmē klasiskā mūzika  - gan simfoniskā, gan opera. Jo sevišķi tuva man ir Čaikovska 6. simfonija - gaisīga, tajā pašā laikā smeldzīga. Arī Bēthovena mūziku bieži klausos. Mana lielā mīlestība ir Verdi operas. Klasiskā mūzika bijusi klātesoša manā dzīvē jau kopš bērnības, jo manam tētim tā bija ļoti tuva, un mēs kopā apmeklējām koncertus.  Arī manā ģimenē klasiskā mūzika ir kļuvusi par tradīciju. Ar ģimeni esam kopā braukuši  arī uz  Milānas operu. Tie ir neaizmirstami brīži!   

Pētnieciskais darbs prasa lielu atdevi un neatlaidību. Starp citu, klavierspēle pieradina pie neatlaidības. Tas ir pienākums, kas ir jāizdara. Bērnībā es mācījos klavierspēli, kuru pārtraucu studiju laikā 2. kursā, jo diemžēl nebija tam vairs laika.  Man bija izcila skolotāja - Lauma Reinholde - Latvijas laika pianiste. Skolas laikā  es nespēlēju daudz, bet kad paaugos, tā mani ieinteresēja arvien vairāk. Skolotāja  kļuva par labu draugu, un līdz ar to es spēlēju ar prieku. Pasniedzēja tik aizraujoši stāstīja par savu dzīvi un konkursiem! Viņa tiešām bija izcila personība, kas atklāja mūzikas pasaules burvību. Kad lasīju lekcijas RTU, es centos šādu pieeju lietām un parādībām atklāt saviem studentiem. Centos izraisīt viņu interesi par apkārtējo pasauli kopumā, par tās rašanos,  parādot to, pie kā esam nonākuši, kā pašreiz domājam, paturot prātā, ka tālākā attīstība var ienest korekcijas mūsu domāšanā un uztverē. Tas ir milzīgs gandarījums, kad redzi jauniešos atplaukstam interesi par pasaules procesiem.  Arī glezniecībai ir liela nozīme manā dzīvē. Ja esmu citā valstī, vienmēr cenšos apmeklēt mākslas muzejus. Jo īpaši man tuvi ir Rembrants un Monē. Skatīt klātienē impresionistu gleznas - tas dod tādu prieku! Zinātnei ir daudz līdzību ar mākslas pasauli. Māksla un zinātne ir cilvēku mēģinājumi saprast un pēc tam izskaidrot apkārtējo pasauli. Tās var rosināt mūs uz procesiem paraudzīties no cita skatu punkta un citā gaismā. Un vēl svarīgāk – nebaidīties mainīt esošās pamatpatiesības. No zvaigznēm fizikā visvairāk esmu apbrīnojusi amerikāņu fiziķi Richardu Feinmanu – nanopētījumu tēvu par viņa spēju vienkārši izstāstīt sarežģītas lietas. 

Lai varētu aizrautīgi strādāt pētniecisko darbu, nenovērtējama nozīme ir ģimenes atbalstam un sapratnei. Man šai ziņā ir ļoti laimējies un dzīvē esmu “izvilkusi laimīgo lozi”. Sākumā šo atbalstu sniedza vecāki, tad vīrs Jānis – arī fiziķis, kas nu jau ir Viņsaulē. Tagad par mani rūpējas un priecē  mani pieaugušie bērni - Dace, Jānis un Ieva ar savām ģimenēm un maniem mazbērniem Gati un Adeli. 

Mūsu zinātnieki strādā ar lielu atdevi. Institūts kopumā  ir ļoti mērķtiecīgs. Notiek nepārtraukta attīstība, un tur arī tā degsme parādās. Šajā jomā nemaz nevar būt savādāk, jo tā ir mūsu sirdslieta. 

Interese par zinātni man radās jau bērnudārza laikā. Tas bija pateicoties manam vectēvam, kurš bija inženieris. Man ļoti patika vērot kā viņš rasē. Viņš man arī stāstīja par objektu un procesu kārtību, un tas viss kopā manī radīja zinātkāri un vēlmi izprast un meklēt atbildes dabā notiekošajam. Es sevi varētu raksturot kā procesu cilvēku, jo mani interesē, kā un kāpēc notiek procesi. Tas ir mans galvenais dzinulis, kas liek iet uz priekšu un turpināt pētījumus.

Skolas laikā lielāka interese man bija par eksaktajiem priekšmetiem, jo īpaši patika bioloģija. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc biju nolēmusi kļūt par ārstu. Līdz 12. klasei tā arī plānoju, bet pabeidzot 12. klasi iestājos LU Ķīmijas fakultātē, kad arī sāku plašāk interesēties par nanozinātni. Šī interese radās vidusskolas pēdējos gados, kad sapratu nanozinātnes lomu nākotnes perspektīvā. Bakalaura 3. kursā bija studiju kurss “Nanoķīmija”, ko vadīja Dr. Chem. Donāts Erts. Šajā priekšmetā viņš iepazīstināja ar nano pasauli – kas ir nanomateriāli, kā tos iegūst, to pielietojamības iespējas, pētīšanas metodes, kā arī bija iespēja darboties praktiski - sintezēt un apskatīt iegūtos paraugus ar skenējošo elektronu mikroskopa palīdzību laboratorijas darba laikā LU Ķīmiskās fizikas institūtā. LU Ķīmiskās fizikas institūtā pētīju pusvadītāju nanovadu sensorās īpašības uz gāzveida vielām pretestības un tranzistoru slēgumā un par šo tēmu izstrādāju savu bakalaura darbu.

Maģistrantūras laikā man bija iespēja strādāt Latvijas Hidroekoloģijas institūtā, kur analizēju un pētīju smago metālu koncentrāciju zivju audos. Tā ietvaros bija jāizstrādā kritēriji, pēc kuriem var noteikt, cik droši uzturā var lietot zivis no Baltijas jūras. Viens no interesantākajiem posmiem šajā laikā bija izpētes darbs uz kuģa Baltijas jūrā, kad vācām ūdens un zivju paraugus. Šāda praktiska pieredze ir ļoti vērtīga, jo paplašina zināšanas un izpratni par procesiem dabā.

Zinātne ir attieksmes jautājums. Sasniegumi atkarīgi no tā, cik ļoti pats vēlies ieguldīties. Es uzskatu, ka zinātne nav darbs, bet drīzāk dzīvesveids, jo tas paredz nepārtrauktu mācīšanos un attīstību. Tā savā ziņā ir kā misija, kas, protams, prasa daudz pacietības, jo ne vienmēr viss izdodas, kā iecerēts. Bet ar laiku to pieņem kā daļu no procesa. Pētījumi var ilgt 10-20 gadus, ar to ir jārēķinās. Ieraudzīt un iepazīt nanopsauli, protams, ir fascinējoši neatkarīgi no pētījuma ilguma. Zinātnieka darbā svarīga ir gan loģiskā, gan radošā domāšana, lai “izietu ārpus kastes”, lai saprastu kopsakarības. Strādājot zinātnē, īpaši ir tie brīži, kad pietuvojamies dabas noslēpumu izzināšanai, jo nanozinātne ir saistīta arī ar dzīvās dabas atdarināšanu, piemēram, ar augšupējās metodes palīdzību cenšas atdarināt dzīvo dabu, kurā var sastapt daudzus pašorganizācijas procesus, piemēram, šūnu veidošanos. Pētot dažādas ķīmisko un fizikālo sintēžu metodes, mērķis ir pilnveidot materiālu sintēzes, lai tās būtu pēc iespējas dabai draudzīgākas, energoefektīvākas, ar mazāku kopējo ķīmisko vielu patēriņu un uzlabotām materiālu morfoloģiskajām un fizikālajām īpašībām. Strādāt pie šādiem pētījumiem ir jo īpašs gandarījums.

Esmu par to, ka jāveido aktīvs dialogs ar sabiedrību par saudzīgu attieksmi pret dabu. Jā, mēs esam viena no zaļākajām valstīm, bet lai to tādu saglabātu, ikvienam no mums ir jādod savs ieguldījums un jādomā, kā šos jautājumus nākotnē risināt. Dialogs jāveido arī ar jauniešiem, tādā veidā vēršot uzmanību uz zinātnes lomu nākotnes izaicinājumu risināšanā.

Mana ģimene bija diezgan pārsteigta par manu izvēli studēt fizmatos, jo abi vecāki ir mākslinieki, kā arī es skolā mācījos humanitāras skolas humanitārajā klasē. Mums fizika vidusskolā bija tikai 1 gadu. Laikam izvēli par labu fizikai izdarīju cilvēku dēļ - sāku dziedāt fizmatu korī "Aura", kur sapratu, ka fizmati ir tāda tipa cilvēki, ar ko man ļoti labi saskan  - un domas nav mainījušās līdz pat šim brīdim.

Studēju es LU Fizmatos, un studiju laikus vērtēju dažādi. Pirmkārt, man ļoti patika - fiziķu nebija daudz, bija diezgan personīga attieksme, patika arī studiju vide. Lielāko “paldies!” man jāsaka pasniedzējam, kas pirmajā kursā pasniedza matemātiku - Ojāram Judrupam. Lai gan man, studijas uzsākot, bija ievērojami zemākas zināšanas kā citiem studiju biedriem viņš iedrošināja nepadoties! Tas mani tiešām iedvesmoja turpināt.  LU CFI nonācu, jo mani atveda fizikas skolotājs, kad teicu, ka gribētu izstrādāt zinātniski pētniecisko darbu. Kopš tā laika esmu te arī palikusi, par ko man liels prieks.

Lai varētu strādāt zinātnē, radošums nepieciešams, lai spētu izdomāt, kādas problēmas risināt un kādā veidā. Radošumu papildina patika un vēlme lasīt daudzus zinātniskus rakstus, sīki aprakstīt savus pētījumus.  Bieži vien tā  cilvēkos ir par maz - tad zinātnē ir grūti,  tāpēc jāatrod tas ideālais balanss.

Īpašs gandarījums man ir par savu pēcdoktorantūras projektu, kur uzsvars tika likts uz caurspīdīgu, tumsā spīdošu keramiku izveidi. Tas ir tik aizraujoši - pa dienu saule apspīd kādu virsmu, gaisma spīd cauri. Bet naktī šī pati virsma turpina spīdēt bez papildus enerģijas pievadīšanas! Mūsu laboratorijā nodarbojamies ar mehanoluminiscences pētījumiem - tie ir materiāli, kas spīd, kad izjūt kādu mehānisku iedarbību, tādējādi var tikt izmantoti par plaisu rašanās sensoriem dažādās kontrukcijās. Šajos pētījumos ir tik daudz interesanta!

Domāju, ka kopumā vairāk jādomā par to, lai sabiedrībai stāstītu, ar ko zinātnieki nodarbojas.  Manuprāt, jāmeklē cilvēkiem saprotami, pieejami veidi, kā ieraudzīt zinātnieku darbu, līdzīgi kā raidījums “Zināmais Nezināmajā” – interaktīvi un aizraujoši. Tas veicina sabiedrības dziļāku izpratni par to, ko mēs darām un tā nozīmi.  Esmu vadījusi  LU Jauno Fiziķu Skolu - tas, manuprāt, bija un ir ideāls veids, kā veicināt jauniešu interesi par eksaktajām zinātnēm. JFS brīvprātīgi fizikas entuziasti ik mēnesi stāsta visiem interesentiem par kādu fizikas tēmu aizraujošā un saprotamā veidā, pieaicinot arī dažādus jomas speciālistus.  Lielisks piemērs tam ir fizikas bakalaura studente Agnese Spustaka, kas bija cītīgs JFS apmeklētājs, bet šobrīd strādā pie mums Optisko Materiālu laboratorijā. Kā vēl vienu lielisku metodi varētu minēt  skolēnu zinātniski pētnieciskos darbus, kas arī jau pie mums CFI tiek izstrādāti, starp citu, tā arī pati nonācu LU CFI.

Brīvajā laikā izbaudu orientēšanās sportu, kā arī spēlēju futbolu un dziedu fizmatu korī “Aura”.  Vēl mani interesē medicīnas saistība ar fiziku, un to izzinu vairāk, jo šķiet, ka tas varētu pavērt ārkārtīgi plašus pētniecības laukus.

Skolā man labi padevās teju visi priekšmeti, tai skaitā matemātika un fizika, tāpēc radās nekonkrētība par to, ko tālāk studēt, jo viss šķita interesants.  Izlēmu, ka man vajadzīgs skaidrs mērķis, tāpēc nolēmu, ka apgūšu profesiju, un uzsāku studijas optometrijas programmā.  Otrajā kursā sāku interesēties par iespēju piestrādāt. Diemžēl darbs optikas salonā nebija apvienojams ar studijām un dejošanu tautas deju kolektīvā. Darba meklējumi mani aizveda uz LU CFI, kur mani laipni pieņēma. Tur man pavērās priekškars uz fiziku no pilnīgi cita skata punkta. Tā es jau pēc gada mainīju studiju virzienu no optometrijas uz fiziku. Otrajā kursā darbs LU CFI laboratorijā pie Kārļa Kundziņa bija liels ieguvums, jo darba laiks bija elastīgs - es varēju to apvienot gan ar deju mēģinājumiem, gan studijām. It īpaši sesiju laikā visi bija ļoti saprotoši.  Nezinu nevienu citu darba vietu, kas tik ļoti nāk pretī studentiem. Tas mani iedrošināja, lai turpmāk studētu tieši fiziku.

Kad sāku strādāt LU CFI, nodarbojos ar materiālu pulēšanu. Tas nepieciešams, lai materiālus varētu apskatīt ar skanējošo elektronu mikroskopu. Tā ir specifiska,5 - 40 soļu kārtība, kādā tas tiek panākts, lai materiāli būtu perfekti gludi. Pulēšanas procesā izmanto dimanta ripas, smilšpapīrus, dimantu suspensijas vai pastas līdz tiek iegūts perfekts gludums. Materiāla sagatavošana ir 90% no laba mērījuma.

Strādāju  Materiālu morfoloģijas un struktūras pētījumu laboratorijā, kas ir izveidota 2021. gada sakumā. Esam šeit divas doktorantes, kas pašlaik  strādā pie disertācijas tēmas izstrādes. Ikdienā bieži saņemam paraugus no kolēģiem, no citām laboratorijām. Katrai laboratorijai ir savs virziens, tāpēc varētu teikt, ka mums ir iespēja redzēt visu plašo spektru ar ko nodarbojas LU CFI.

Eksperimentatoriem noteikti jāpiemīt radošumam, jo bieži vien jāmeklē cita pieeja, kad ierastā nestrādā, un tas nav reti, jo paraugu dažādība ir ievērojama. Reizēm pat tiek veidotas jaunas konstrukcijas, konfigurācijas, lai tiktu līdz plānotajam rezultātam. Ikdienas darbs ietver plānošanu un izdomāšanu, kā dažādus paraugus sagatavot, kādā secībā veikt mērījumus, kā sakombinēt visu mērījumu rezultātus un veidot kopēju ainu tā, lai tas būtu uztverami jebkuram, ne tikai tiem, kas tādus mērījumus ikdienā redz. Tur tas radošums arī pārādās. Vēl darbam zinātnē ir nepieciešamas tādas īpašības kā pacietība un neatlaidība, jo ne vienmēr ar pirmo reizi viss sanāk, ir daudz mēģinājumu. Pacietība ir jāaudzina ne tikai tāpēc, ka reizēm paraugu izdodas sagatavot tikai pēc 20 reižu mēģinājumiem, pacietība nepieciešama arī darbā ar iekārtām.

Man aizraušanās ārpus darba zinātnē ir dejošana tautas deju kolektīvā. Mani vecāki ilgus gadus dejoja, viņu sirdslieta ir kļuvusi arī par manējo. Dejoju kopš 3 gadu vecuma. Ir pieredzēti Dziesmu un deju svētki, festivāli, lieluzvedumi un sirsnīgi koncerti. Pirms 3 gadiem par savu kolektīvu sāku saukt arī deju ansambli "Daiļrade", kur divreiz nedēļā varu atbrīvot prātu no darbiem un nodoties mākslai, kuru veido mūzika, horeogrāfija, aktiermāksla un, protams, kostīmi.

Vēlos iedrošināt jauniešus studēt zinātni, jo tas ir ļoti plašs jēdziens, un katrs zinātnē var atrast to, kas uzrunā tieši viņu - bildēt nanometru izmēra terases uz graudiem, sēdēt tumsā un apstarot vielas ar lielas jaudas lāzeru, jaukt simtiem kombinācijas līdz iegūst perfektas formas nanovadus, modelēt reālas un gandrīz nereālas situācijas, braukt uz zinātniskajām konferencēm. Tas viss ir šeit.

Mani iedvesmo III Ņūtona likums:„Action is equal to counter action”. Tas jau vairākus gadus ir uzrakstīts uz mana monitora augšējā rāmja, dienu no dienas uzturēdams manu degsmi, motivēdams un iedvesmodams darīt, tiekties un nepadoties. Ne velti CFI suvenīrus rotā uzraksts: „Degsme virza progresu ”. Jo vairāk es degu, jo vairāk daru un cenšos, taču, ja nesanāk – nekas – neveiksmes man ir kā izaicinājums – darīt, censties, sasniegt un pierādīt.  

Kā savulaik teica labs draugs,  „Zinātnieks ir diagnoze!”.  Un viņam bija taisnība – fizika, kā melnais caurums, kas reiz ievilcis gaismu, nekad to neizlaiž, burtiski ar galvu un kājām ierāva mani interesantajā, apbrīnojamajā, elpu aizraujošajā dažādu likumsakarību pilnajā, lielākai daļai neizprotamajā parādību un procesu pasaulē. Pēc studiju gadiem es uz visu skatos no fizikas likumu un parādību skatu punkta, cenzdamās visu pamatot un izskaidrot ar tiem – un man tas sanāk! Ilgāk, ātrāk, vēl procesā, bet sanāk – es atrodu saikni un izskaidrojumu. Piemēram, skatoties uz varavīksni es redzu un domāju par to, kā baltā gaisma sadalās krāšņajā varavīksnes spektrā, vairākkārtīgi lūstot katrā lietus pilienā. Bet, dzirdot tuvojamies kādu mašīnu ar ieslēgtu sirēnu, man prātā nāk Doplera efekts - viļņu pārklāšanās, pēc kā es spriežu, vai mašīna tuvojas vai brauc prom. Es to daru neapzināti, kā tāds fona process – visu laiku par kaut ko domāju, analizēju, cenšos izskaidrot un pamatot – un man tas patīk!  

Bērnībā es gribēju kļūt par visu ko - sākot ar spoku mednieku un astronautu un beidzot ar kodolfiziķi un ārstu - ķirurgu. Izzināšanu un eksperimentatora kāre man bija jau kopš bērnības. Man pagalmā bija viens ļoti jauks, gudrs vecs onkulis, kam bija dabas dots talants stāstīt par vēsturi, eksotiskām valstīm, ķīmiju, medicīnu, fiziku. Liels paldies viņam par to, ka dalījās ar mums savās zināšanās un iešķīla to izzināšanas degsmi. Kļuvu par fiziķi, lai saprastu un iemīlētu vilinošo un interesanto fizikas parādību un likumu pasauli. Mani aizrauj viss interesantais, jaunais, aktīvais, radošais, viss, kas liek izkāpt no komforta zonas un izpausties. Man patīk, ka dzīve, darbs un apkārtējie piespēlē man izaicinājumus – es ar prieku un aizrautību tos  pieņemu. Protams, patīk viss, kas saistās ar fiziku.

Darbam zinātnē nepieciešama degsme, vēlme darīt, improvizēt, censties un nenolaist rokas,  atvadoties no iesāktā. Ir jābūt gatavam visu laiku augt un pilnveidoties, lasīt, pētīt, analizēt, meklēt likumsakarības un uzklausīt tos, kas kaut ko ir sasnieguši, kā arī spēt uztvert un apdomāt konstruktīvo kritiku. Nekad nevar apstāties, pieņemot sasniegto, kā visa kalngalu. Prieku, gandarījumu un lepnumu par sevi man rada rezultātu prezentēšana zinātniskās konferencēs. It īpaši ārzemju, kur neformālās kafijas pauzēs var brīvi pienākt klāt pie kāda pētnieka ar milzum lielu pieredzi vai pasaules mēroga spožā prāta un brīvi runāt par zinātni un saņemt padomus un ieteikumus.  

Ja Jums ir sapnis, idejas, ieceres un mērķi – Dariet! - Ejiet! -  Tiecieties uz to! Neviens to neizdarīs jūsu vietā – tas ir tikai jūsu. Tikai no jums ir atkarīgs, vai to realizēsiet vai atstāsiet novārtā, atliekot uz rītdienu, kas nekad nepienāks, jo katru dienu būs jauna šodiena. Un neklausiet, ja citi saka, ka Jums nesanāks vai Tas nav iespējams – tas ir tikai viņu viedoklis, kas balstīts uz viņu dzīves pieredzi, kļūdām vai neveiksmēm – centieties! – dedziet! un nekādā gadījumā nenolaidiet rokas un nepadodieties! Dzīvot ar sapni ir daudz jaukāk nekā bez tā.