Par cietvielu materiālu luminiscences spektru un kinētikas pētījumiem un Latvijas fizikas attīstības vēstures saglabāšanu LZA goda doktora grāds fizikā (Dr.h.c.phys.) piešķirts Jānim Jansonam.
Jānis Jansons (dz.29.08.1944.) ir ieguvis izglītību LU Fizikas un matemātikas fakultātē un paralēli studijām jau no 1962. gada strādājis LU Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijā par laborantu, inženieri, vecāko inženieri. No 1978. gada līdz šodienai strādā LU Cietvielu fizikas institūtā kā vadošais inženieris, zin. līdzstrādnieks, vec. zin. līdzstrādnieks, pētnieks. Jāņa Jansona zinātniski pētnieciskā darbība ir saistīta ar platzonu cietvielu materiālu luminiscences spektru un kinētikas pētījumiem. Pētījumu rezultāti publicēti 55 zinātniskajos rakstos, 2 grāmatās, 43 konferenču tēzēs, saņemtas 5 izgudrojumu autorapliecības.
No Latvijas Trešās atmodas laika J.Jansons sāka pastiprināti interesēties par padomju laikā noklusētajiem fizikas vēstures attīstības posmiem Latvijā un fiziķu biogrāfijām. Līdztekus pamatdarbam LU CFI viņš sistemātiski pētīja LU Fizikas institūta attīstību (1919–1944), tā sākotnējo mācību spēku un sagatavoto fiziķu biogrāfijas. Pētījuma rezultātus ziņoja LU, RTU, LU CFI, Baltijas Zinātņu vēstures asociācijas un zinātniskajās konferencēs, Pasaules latviešu zinātnieku kongresos, kā arī publicēja. No 2000.gada J.Jansons strādā arī LU Zinātņu un tehnikas muzejā par fizikas fonda glabātāju. Pētījumu rezultātus fizikas vēsturē viņš ziņojis apm.17 konferencēs, publicējis 50 rakstus un apkopojis 2 grāmatās: “Fizikas profesors Fricis Gulbis” (2006) un “Latvijas Universitātes Fizikas institūts (1919–1944) un tā sagatavotie fiziķi”(2008).
Kopā J.Jansonam ir 4 grāmatas, 109 raksti žurnālos, 61 raksti un tēzes konferenču tēžu krājumos, 5 autorapliecības un 55 publikācijas periodiskos izdevumos. Pašlaik J.Jansons strādā pie LU CFI attīstības gaitas izpētes un apkopošanas.