Review

,Krāsu redzes traucējumi 

Vālītes līdzīgi kā jebkuri starojuma detektori integrē uz tiem krītošā starojuma signālu pie atbilstošiem viļņa garumiem. Katra tāda integrācija nodrošina trīs signālus, vienu katram vālīšu tipam ar tam raksturīgu spektrālo jutību. Spektrāli dažādi stimuli redzes sistēmā var izraisīt vienu un to pašu atbildi, šo parādību sauc par metamērismu, un attiecīgās krāsas (kas rada vienādu sajūtu, bet tiem ir atšķirīgs spektrālais sastāvs) sauc par metamērām krāsām.
Krāsu redzes traucējumi tiek definēti kā izmainīts krāsu uztveres stāvoklis, kas norāda uz izmaiņām krāsu saskaņošanā un/vai atšķiršanā, turklāt citas redzes funkcijas (piemēram, redzes asums) nav traucētas. Krāsu redzes traucējumi var būt gan iedzimti, gan iegūti. Normālas krāsu redzes gadījumā krāsu sajūta veidojas no trīs pigmentu tipiem attiecīgajās vālītēs (trihromātiskā krāsu redze). Gadījumos, kad iztrūkst kāds no pigmentiem sajūta veidojas no paliekošajiem pigmentu tipiem, ko sauc par dihromāziju. Dihromātiem trūkst viens no vālīšu fotopigmentiem: deiteranopam – M vālīšu pigments, protanopam – L vālīšu pigments, bet tritanopam – S vālīšu pigments. Anomāliem trihromātiem ir trīs fotopigmenti, bet viens no pigmentu tipiem ir aizstāts ar jau esošo tipu. Deiteranomālajiem trihromātiem pigmentu absorbcijas spektrs ir nobīdīts uz garo gaismas viļņu pusi, savukārt protanomāliem trihromātiem – uz īso gaismas viļņu pusi. Spektrālo jutību atšķirības starp esošo un aizvietotu pigmentu nosaka anomālijas pakāpi. [1]
Kā liecina literatūras dati aptuveni 8% vīriešu un tikai 0.4% sieviešu ir dažāda rakstura krāsu redzes traucējumi. Tik liela atšķirība ir izskaidrojama ar krāsu redzi kodējošo gēnu izvietojumu X hromosomā [1, 2]. L un M pigmentu gēni satur 6 eksonus un katrs gēns iekodē opsinu, kas sastāv no 364 aminoskābēm. Nukleoīdu secības identitāte starp L un M gēniem ir 98%. Pirmais un sestais eksoni abiem pigmentu gēnu tipiem ir identiski un nukleoīdu polimorfisms izpaužās 2 - 5 eksonā. Vislielākā spektrālā nobīde ir novērojama notiekot izmaiņām 5 eksonā [3]. Pēc literatūras datiem dihromāzijas gadījumā spektrālā atšķirība ir tuvu nullei. Savukārt krāsu redzes anomālijas iedala 3 lielās grupās ar izteiktu, vidēju un vieglu traucējuma pakāpi. Pēc Nathans et al [4] izteikto traucējumu grupā spektrālās jutības atšķirības ir 3.6 un 3.7 nm septiņām dažādām deiteranomālijas variācijām. Vidējas pakāpes grupā ir četras variācijas ar 7.6 un 7.9 nm spektrālo nobīdi. Izteiktas deiteranomālijas gadījumā ir izdalītas 5 ģenētiskās variācijas ar 11.9 nm spektrālo nobīdi.

Krāsu redzes testi  

Krāsu redze ir svarīga vairāku profesiju pārstāvjiem un tai skaitā arī autovadītājiem. Vēsturiski tika radītas vairākas krāsu redzes testēšanas metodes. Viena no precīzākām metodēm ir anomaloskops, ko izveidoja Nagel un tā balstās uz sarkanās un zaļās krāsas sajaukšanu (Releja atbilstība), lai iegūtu dzelteno krāsu. Kaut gan metode ir laba, anomaloskopi maksā salīdzinoši dārgi un ir pietiekoši apjomīgas ierīces, kā arī ir nepieciešamas iemaņas, lai veiktu redzes pārbaudi. Citi populārākie krāsu redzes novērtēšanas testi ir krāsu sakārtošanas testi (Farnsworth D-15, FM-100), kad cilvēkam jāsakārto krāsainos aplīšus pēc to dabīgās secības (no zilas līdz sarkanai), un pseidoizohromatiskās (PIH) tabulas. Sakārtošanas testi prasa ilgu testēšanas laiku, ne vienmēr ļauj noteikt anomālijas tipus un ir samērā dārgi. Savukārt pseidoizohromatiskās tabulas ir salīdzinoši lēti drukāti testi, ar kuriem ir iespējams veikt krāsu redzes traucējumu skrīningu un tie var tikt izmantoti arī bērnu krāsu redzes novērtēšanai, kas acīmredzot, noteica PIH testu daudzveidību un popularitāti. [1]
Pirmās krāsu redzes deficītu PIH tabulas parādījās jau XX gadsimta sākumā (Š.Išihara pseidoizohromatiskās tabulas, E.Rabkina polihromatiskais tests). Principi, ko izklāstījis Stilling 1877. gadā ir izmantoti vairumā pseidoizohromatisko testu dizainā. Proti, tests sastāv no fona un apslēptās figūras, kuru krāsas ir piemeklētas atbilstoši dihromātu konfūzijas līknēm. Fons un objekts ir veidoti no dažāda izmēra un spožuma plankumiem, kas rada troksni redzes stimula dimensijās un objektu ir iespējams atšķirt tikai izmantojot krāsu informāciju.
 
Attēls 1. Išihara testa tabula nr.13 un tās darbības simulācija. (A) Testa digitālais attēlojums dienas gaismas apgaismojumā. (B) Augšā ir attēlotas vālīšu jutības funkcijas un lejā paredzamais rezultāts. Normālās krāsu redzes gadījumā uztver abus testa objektus. (C) Protanopijas gadījumā iztrūkst L tipa pigments, kā rezultātā ir apgrūtināta objekta '3' uztvere. (D) Deiteranopijas gadījumā tiek apslēpts objekts '5'.    

 Pēdējos gados tika veikti vairāki kolorimetriskie pētījumi, kas nosaka dizainā pielietoto krāsu atbilstību diagnostiskas mērķiem, kā arī klīniskie pētījumi, lai noskaidrotu testu diagnosticēšanas spējas. Var izdalīt divas pamata metodes, kas saistītas ar minētiem pētījumu virzieniem. Pirmā metode saistīta ar krāsu redzes testu klīniskiem pētījumiem ar pietiekošu dalībnieku skaitu, kas atspoguļo testu klīniskā izpildījuma parametrus. Lielākajā daļā šādos pētījumos Išihara tests ir nosaukts par testu ar vislabāko veiktspēju [5, 6]. Līdzīgi rezultāti ir iegūti arī citu autoru pētījumos, kad Išihara testu izpildījumu salīdzina ar Hahn un SPP testu [6]. Otrs tests, kas pēc literatūras datiem pēc izpildījuma var līdzināties Išiharas testam ir Hardy-Rand-Rittler (HRR) [7, 8].
Kolorimetriskās un spektrometriskās metodes ir objektīvas un tās ļauj noteikt testos izmantoto krāsu atbilstību dihromātu konfūzijas līknēm [7, 8]. Tika parādīts, ka dažādos gados  izdotajiem testiem kolorimetriskās vērtībās mēdz atšķirties [9], kas ne vienmēr ir saistītas ar testa vecumu, bet ar izmantotām drukāšanas tintēm. Testos izmantoto tinšu kolorimetriskā kontrole ir nepieciešams faktors jauno testu izveidē [10]. Savukārt spektrometriskās metode ir vēl precīzāka un ļauj paredzēt krāsu uztveres variācijas, ko var radīt apkārtējais apgaismojums.
Vienā no pētījumiem tika salīdzināti četri HRR testi no dažādiem ražotājiem [11]. Kā liecina rezultāti, drukā izmantotie pigmenti visos testos ir spektrāli atšķirīgi. Dotais fakts liecina par to, ka pie dažādiem apgaismojumiem redzamās krāsas var būt mainīgas dažādiem testiem un var ietekmēt testu veiktspēju. Pārbaude uz spožuma nemainību parādīja mazākas variācijas Richmond HRR 4. izdevuma testam vienas tabulas ietvaros. Variācijas starp visas tabulas testiem ir no 3,1% līdz pat 21,8%. Tika pārbaudīta arī krāsu kolorimetriskā atbilstība dihromātu konfūzijas līknēm. Pēc datu analīzes CIE u un v telpā Richmond HRR 4.izdevuma un Waggoner HRR uzrādīja vislabāko atbilstību pie C tipa standartizētā apgaismojuma. [11]     

Apgaismojums  

Apgaismojuma izvēle ietekmē krāsu uztveri, kam par pamatu ir cilvēka trihromātiskā redze. Sakarā ar šo faktu kolorimetriskā analīze ne vienmēr var sniegt pilnvērtīgu atbildi, jo netiek ņemta vērā spektrālā informācija. Išihara testa aprakstā ir doti ieteikumi testu pildīt dienas gaismas apstākļos, kad brīvi un pietiekošā daudzumā gaisma difūzi ienāk pa logu. Nav ieteicams pildīt testu tiešo saules staru gaismā un izmantojot elektriskos gaismas avotus [12]. Rabkina testā ir doti tikai vispārīgie ieteikumi par testēšanas attālumu un laiku, bet nav pieminēts gaismas avota tips [13].  
Ir zināms, ka dienas gaisma ir mainīga dienas laikā un arī stipri atkarīga no mākoņu daudzuma. Tieši tāpēc būtu vērts izmantot elektrisko apgaismojumu, kas pieņemtajiem standartiem. HRR testa ražotāju kompānija Richmond Products iesaka izmantot standartizēto C tipa gaismas avotu pārbaudot krāsu redzi [13]. Kalibrēti gaismas avoti ir samērā dārgi un kā alternatīvu kompānija piedāvā zili ietonētās brilles, kuras ieteicams izmantot kopā ar A tipa gaismas avotu (jeb kvēlspuldzi). Kvēlspuldzēm un arī halogēna lampām ir līdzens spektrs, bez izteiktiem pīķiem, kas var nodrošināt labu krāsu attēlošanu un līdzinās dienas gaismai (C tipa avots), ja tajā pazemina dzelteno un sarkano komponenti. Dotā pieeja ir ļoti interesanta, ņemot vērā kvēlspuldzes izmaksas, kaut gan pērkot testu ir nepieciešams iegādāties papildus aksesuāru.
Mūsdienās, lietošanā ir populāri vairāku tipu gaismas avoti ar dažādām krāsu temperatūrām. Tie var būt kvēlspuldzes vai halogēna lampas ar līdzenu, bet izteikti dzeltenīgu spektru (krāsu temperatūras no 2700K līdz 3100K). Plaši tiek lietotas luminiscentās lampas ar dažādām krāsu temperatūrām (2700K, 4000K un 6500K) (attēls 2.) un pēdējā laikā kļuvuši populāri arī LED gaismas avoti.

 
Attēls 2. Luminiscento lampu un projektora lampas (metāla halīda) izstarošanas spektri.

1993. gada veiktajā pētījumā [14] tika pārbaudīta Išihara PIH tabulu kolorimetriskā atbilstība luminiscento lampu apgaismojumā. Išihara testa un FM-100 toņu salikšanas testa kolorimetriskās vērtības tika pārbaudītas pie A un C tipa standartizēta apgaismojuma, kā arī izmantojot luminiscentās lampas. Pētījuma rezultātā tika secināts, kā Išihara tests uzrāda labāku toleranci attiecībā pret gaismas avota maiņu salīdzinājumā ar FM-100. Pētījumā tika secināts, ka dažas luminiscentās lampas ir tik pat labas kā C tipa gaismas avots, kaut gan autori nesniedz nekādu papildus informāciju par lampu īpašībām.

Literatūra  

1. Birch, J. (2001). Diagnosis of defective color vision. Second edition. Butterworth-Heinemann, Edinburg.
2. Neitz, J., Neitz, M., & Kainz, P.M. (1996). Visual pigment gene structure and the severity of color vision defects. Science, 274, 801-804.
3. Neitz, M., & Neitz, J. (1998). Molecular genetics and the biological basis of color vision. In W. G. K. Backhaus, R. Kliegl, & J. S. Werner (Eds.), Color vision: perspectives from different disciplines (pp. 101-119). Berlin: Walter de Gruyter.
4. Cole, B.L. (2007). Assessment of inherited colour vision defects in clinical practice. Clinical and Experimental Optometry, 90, 3157-175.
5. Dain, S.J. (2004). Clinical color vision tests. Clinical and experimental optometry, 87(4), 276-293.
6. Birch, J., McKeever, L.M. (2007). Survey of the accuracy of new pseudoisochromatic plates. Ophthalmic and Physiological Optics, 13(1),  35 – 40.
7. Cole, B.L., Lian K. Y., Lakkis G. (2006).The new Richmond HRR pseudoisochromatic test for colour vision is better than the Ishihara test. Clin Exp Optometry, 89(2), 73-80.
8. Lee, D. Y., Honson, M. (2003). Chromatic variation of Ishihara diagnostic plates. Color research and application. Supplement, 28(4), 267-276.
9. Dain, S.J., Gray S., Tran, L. (1998). Colorimetric analysis and performance assessment of the Hahn new pseudoisochromatic colour vision test. Color research and application. Supplement, 23(2), 69-77.
10. Dain, S.J. (2004). Colorimetric analysis of four editions of the Hardy-Rand-Rittler pseudoisochromatic tests. Visual Neuroscience, 21, 437-443.
11. Ishihara, S. (1965). Ishihara`s test for colour blindness. Concise Edition], Isshinkai, Tokyo, Japan.
12. Рабкин, Е.Б. (1998). Полихроматические таблицы для исследования цветоощущения. (10-ое изд.). Ю.Сапожков, Minsk. [Rabkin, B. (1998). Polychromatic plates for color perception examination. 10th Edition, Sapozhkov, Y., Minsk].
13. HRR Illumination Specifications. http://www.richmondproducts.com/13396/HRR/Illumination/Specs.aspx
14. Dain, S.J., Honson, V.J., Curtis, C.T. (1993). Suitability of fluorescent tube light sources for the Ishishara test as determined by colorimetric methods. In: B.Drum. Colour Vision Deficiencies XI, pp. 327-333.

Kameru sinhronizācija

 CRI Nuance Vis-07 kamera darbojas redzamas gaismas spektrālajā diapazonā no 420 nm līdz 720 nm, ļaujot iegūt 31 slāņu attēlus. Kamera satur gan CCD matricu attēlu reģistrēšanai gan arī iebūvētus šķidro kristālu filtrus. Diemžēl, ne visā, multispektrālās analīzes pielietojumiem redzamas gaismas diapazons ir piemērotākais. Bieži vien ir nepieciešams veikt mērījumus tuvajā infrasarkanajā diapazonā (līdz 1000nm). Papildus būtu lietderīgi veikt fotografēšanu arī UV diapazonā, jo lielākā daļa mūsdienīgu papīru satur fluorescējošus aģentus.
JAI CV-M10SX ir monohromā kamera ar pietiekoši plašu spektrālo diapazonu (att.1.). Neskatoties uz to, ka tuvajā infrasarkanajā apgabalā jutība ir maza lielāka daļa gaismas avotu sniedz stipru apgaismojumu tieši infrasarkanajā spektrā (kvēlspuldzes). Attēlu reģistrēšanai ar JAI kameru ir izmantota Matrox MC II video karte ar Intellicam programmatūru, kas ļauj asinhrono kameras vadīšanas formātu un trigera palaišanu attēla nolasīšanai. [1] 
 

Attēls 1. JAI CV-M10SX monohromatiskās kameras spektrālas jūtības diapazons [2].

 JAI kamera ir aprīkota ar Canon TV J6X12 objektīvu (C mount) ar maināmo palielinājumu, bet īso fokusa attālumu (līdz 0.75 m). Attēla nolasīšanai abas kameras tiks izvietotas tandēmā ar JAI kameru priekšā. Kameras ir izvietotas pēc iespējas tuvākā horizontālā plaknē ar līdzīgu optisko palielinājumu. Attēla sinhronizācija notiek matemātiski ar uzrakstītu algoritmu un ļauj iegūt līdz 500x700 pikseļu efektīvu attēlu savietošanu. Piemērs ar mērķi ir dots attēlā 2.  
 

Attēls 2. RGB savietojums no CRI Nuance un JAI attēliem. 1 un 3 attēla slāņi (R un B - violeta krāsa) ir CRI Nuance attēli un 2. slānis (zaļais) ir JAI kameras transformētais attēls. Violeta māla apzīmē vietas un punktus kur attēli nesakrīt.

Kameru gamma funkcijas

 Katrai attēlu veidojošai vai mērīšanas ierīcei ir zināma pārneses jeb gamma funkcija. Attēlā 3.A ir dotas gamma funkcijas kolorimetram (Konica Minolta) un abām pielietotām kamerām. JAI kamerai tika pielietota attēla pastiprināšanas (gain) vērtība 100 vienības. Attēlā 3.A un B redzamas, ka JAI kamerai ir nedaudz lielāka jutība zemo digitālo vērtību diapazonā un nedaudz vājāka pārnese pie augstām attēla vērtībām. Lai to atrisinātu gamma funkcijas vērtību būtu jāuzstāda uz 128 vienībām. Iestatītos pastiprinājuma koeficientus ir jāņem vērā analizējot no kamerām iegūtos attēlus.

Attēls 3. (A) Hromametra (Konica Minolta), multispektrālās kameras (CRI) un monohromatiskās kameras (JAI) gamma funkcija atkarībā no digitālām vērtībām. (B) Abu kameru gamma funkcijas attēlotas viena pret otru. (C) Gamma funkcijas kalibrācijas attēls.

Fotografēšana āra apstākļos

Ir izveidots viegli transportējams aprīkojums multispektrālo mērījumu veikšanai ārpus laboratorijas telpām. Kopējais aprīkojuma svars ir 25 kg, kur smagākais elements ir akumulators. Aprīkojums sastāv no 8 elementiem :
- kamera ar objektīvu (CRI Nuance Vis-07)
- akumulators (75 Ah)
- invertors (300 W)
- pagarinātājs (10 m)
- kameras statīvs
- voltmetrs
- ampērmetrs
- dators ar autonomo barošanu.

 
Tabula 1. Strāvas un sprieguma parametri pie dažādām slodzēm.

 Attēls 4. (A) Autonomās barošanas shēmas elementi salikti uz galda. (B) Aprīkojums ir sakomplektēts un gatavs transportēšanai.

Attēls 5. (A) Ieža multispektrālais uzņēmums āra apstākļos (ēnā, ekspozīcija 200ms, FA=8). (B, C) Komponenšu analīze. Iegūtas sēnītes un sarkanā granīta atrašanās vietas uz ieža virsmas.  

Krāsu redzes pastāvība, apgaismojuma faktors

Krāsu "izskats" (colour appearance), kura sastāvdaļa ir arī krāsu pastāvība, iekļauj vairākus redzes fenomenus ieskaitot adaptāciju, kontrasta regulāciju un ilūzijas. Gadījumā, ja divu objektu krāsu izskats nav vienāds var runāt par to, ka kaut viena novērošanas apstākļu īpašība ir izmainīta. Katram no vālīšu tipiem ir iespējama neatkarīga jutības regulācija gan tīklenes, gan neirālā līmenī [3]. Dota parādība ir ņemta vērā arī ASTM aprēķinos, kur katram gaismas avotam atbilst savas krāsu saskaņošanas funkcijas.
Lai paredzēt krāsainu objektu krāsu dažādos standartizētos apgaismojumos izmanto ASTM (American Society for Testing and Materials) E308 standartu [4], kas nosaka standartprocedūru objektu krāsas noteikšanai dažādos apgaismojumos [3, 4]. Aprēķina procedūra satur standartizēto gaismas avotu datus un CIE pieņemtos aprēķinus, un nodrošina krāsu saskaņošanas funkcijas visiem tabulā 1. dotajiem apgaismojumiem. Tas nodrošina psihofizikāli noteikto krāsu uztveres komponentes iekļaušanu aprēķinos. Visi dati ir doti 1931.gada CIE 2 grādu novērotājam un 1964.gada 10 grādu novērotājam.    

Tabula 2. Apgaismojumu standartu XYZ vērtības pēc ASTM E308 [3,4]. 

Krāsu pastāvība ir īpaša redzes sistēmas spēja uztvert objekta krāsu neskatoties uz apgaismojuma ienestām dramatiskām objekta krāsas izmaiņām. Citādi izsakoties tā ir spēja izslēgt apgaismojuma iespaidu un uzlabot krāsu noteikšanu.
Jau 1970-jos gados tika piedāvāti vairāki krāsu izskata modeļi, kuru attīstību nosaka galvenokārt CIE organizācija. Krāsu izskata modeļi (colour-appearance model (CAM) ) sastāv no vairākiem krāsu adaptācijas vienādojumiem (colour-adaptation transforms (CAT)), kuri pēc būtības, ir stimula (nomērīta pie testa apgaismojuma) attiecīgas krāsas aprēķina metodes pie atsauces apgaismojuma. [5] 
Kopumā krāsu adaptācijas mehānismus iedala divās kategorijās, sensoro un kognitīvo. Pirmā ir nosākama ar vālīšu jutības regulācijas mehānismiem. Otrā kategorija attiecas uz augsta līmeņa kognitīviem procesiem, kas iespējams ir saistīti ar redzes ainas izpratni un kontekstu [5]. Kā rāda pētījumi krāsu adaptācijas mehānismi ir pietiekoši strauji un 50% gadījumos nobeidzas jau 4 sekunžu laikā, 90% - 70 sekundēs un 99% - 120 sekundēs [4, 6]. Lielāka daļa mūsdienu adaptācija vienādojumu identificējamas kā sensorās sistēmas. Par pamatu vienādojumos ir pieņemta hipotēze, ka jutības izmaiņas no vienas apgaismojuma un citu var tikt paredzētas ar mērogošanas faktoru (attēls 6). Ja vālīšu ierosinājumus ir iespējams aprakstīt ar 3x1 vektoru e1 pie viena apgaismojuma, tad tās var saistīta ar ierosinājumu e2 pie cita apgaismojuma ar transformācijas matricas D palīdzību

e2=D*e1.

Attēls 6. Vālīšu jūtības līknes. Bultas parāda jūtības samazinājumu vai paaugstinājumu, procesu, kas notiek redzes sistēmai adaptējoties hromatiskiem apstākļiem. 

Attēls 7. (A) HRR testa 20. plates fragments. (B) Ar sarkaniem krustiem apzīmētas izmērītās LED apgaismojumā testa punktu kolorimetriskās vērtības. Zaļie kvadrāti apzīmē CMCCAT2000 modeļa rezultātus pie LED apgaismojuma.

Atšķirībā no ASTM E 308 standarta adaptācijas modelis (CMCCAT2000) ļauj izmantot ne tikai standartizētos gaismas avotus, kas pilnībā atbilst uzstādīties mērķiem. Izmērītajos un aprēķinātos rezultātos pamanāmas atšķirības. Tas ir skaidrojamas ar adaptācijas modelī iekļautām nelineārām funkcijām, kas noved pie dabiskāka krāsaino objektu izskata, nekā objektīvi izmērītas kolorimetriskās vērtības. Algoritmā ir iestrādāta automātisks adaptācijas pakāpes aprēķins vadoties pēc testa un atsauces apgaismojuma spožumiem.

D = F[0,08 log[0,5(L_AT +L_AR)] + 0,76 - 0,45(L_AT - L_AR) / (L_AR + L_AT)] ,

kur parametrs F=1 nosaka standarta (gaišus) novērošanas apstākļus, F=0.8 – pelēkas, tumšas apkārtnes apstākļi; L_AT, L_AR - testa, atsauces apgaismojuma spožumi, respektīvi.

1. Matrox Intellicam. Version 2.07. User Guide. Manual no. 10521-301-0302. July 7, 2000. Matrox Electronic Systems Ltd.
2. Monochrome Progressive Scan Camera CV-M10SX Operation Manual. JAI Corporation. www.jai.com
3. S.Westland, C.Ripamonti. (2004). Computational Color Science using Matlab. John Wiley & Sons, West Sussex, England.
4. ASTM E308 - 08 Standard Practice for Computing the Colors of Objects by Using the CIE System. Active Standard ASTM E308 Developed by Subcommittee: E12.04 |Book of Standards Volume: 06.01
5. M.D. Fairchild. 2004. Color Appearance Models: CIECAM02 and Beyond. IS&T/SID 12th Color Imaging Conference, Tutorial T1A, 11/9/04.
6. Mark D. Fairchild and Lisa Reniff. (1995). Time course of chromatic adaptation for color-appearance judgments. JOSA A, Vol. 12, Issue 5, pp. 824-833.

Iesniegtie un publicētie darbi

1.  S.Fomins, M.Ozoliņš (2011).
Multispectral Analysis of Color Vision Deficiency Tests [Daugiaspektriai spalvos matymo trūkumų analizės testai].
Medžiagotyra (Material Science). Vol. 17, No. 1, pp. 104 – 108.
2.  K.Luse, A.Pausus, V.Karitans, M.Ozolins and M.Tukisa (2011).
Evaluation of retro-reflective coating performance by reflectance and perceived relative brightness measurements.
IOP Conf. Ser.: Mater. Sci. Eng. 23, 012005
doi:10.1088/1757-899X/23/1/012005